Kijivietis Antons Celovaļņiks ir arhitekts un skolotājs, kurš kara pirmajās dienās brīvprātīgi pieteicās aizstāvēt savu zemi. Uz fronti viņu neņēma militārās pieredzes trūkuma dēļ. Tad vīrietis iesaistījās teritoriālās aizsardzības vienībā kopā ar citiem iedzīvotājiem no galvaspilsētas pievārtē esošā ciemata, kurā dzīvo viņa vecāki. Pirmie pāris mēneši pagāja, stāvot postenī. «Dežurējām. Vērojām debesis un zemi. Centāmies palīdzēt zaldātiem, kas bija tuvumā, uzdienējos par posteņa vecāko,» atceras Antons. Tolaik bija vēl ziema, un, lai sasildītos, Antonam radusies ideja veidot dažādas skulptūras no apkārtnē bagātīgi atrodamā māla.
«Postenī vēroju gaisa kaujas. Ar laiku pie tām pierod, bet sākumā tas šķita iespaidīgi. Kā lidmašīnas dzenas pakaļ lidmašīnām. Kā strādā pretgaisa artilērija. Kā raķetes dzenas pakaļ lidmašīnām. Uz to skatoties, izdomāju dažādus sižetus pēc senslāvu vai vikingu motīviem,» Antons stāsta. «Sākumā tas bija kā hobijs. Tagad prātojam, varbūt censties pārdot tos izsolē, un iegūtos līdzekļus atdot Ukrainas armijai.»
Kopš okupantu karaspēks tika padzīts no Kijivas pievārtes, dzīve kļuvusi mierīgāka, taču Antons ir palicis kopā ar savu teritoriālās aizsardzības vienību. Viņiem ir pašu sagādāti formas tērpi un ieroči, un tagad visi intensīvi piedalās mācībās, gatavojoties varbūtējai nosūtīšanai uz fronti.
«Es pagaidām neesmu nošāvis nevienu orku vai nosvilinājis kādu viņu tanku, bet gribētu. Tāpēc braucam uz poligoniem, kur vairāku nedēļu garumā mācāmies karot. Bija interesantas izlūku mācības, kur apguvām to, kā pareizi pārvietoties kaujas lauka tuvumā, kā slēpties. Vienās mācībās izskaidroja, kā vadīt dronus. Ir svarīgi to prast, jo mūsdienās tādas kaujas, kurās cilvēki cits citam skrien virsū ar šaujamieroci, notiek reti,» Antons skaidro. «Nav tā, ka es raujos uz fronti, bet saprotu, ka tur nonākšu. Ka visi tur nonāks, jo cilvēki no frontes man raksta — mēs izsīkstam. To oficiāli neafišē, bet lieli zaudējumi ir arī mūsu pusē. Gan nogalinātie, gan ievainotie, gan tādi, kam vienkārši jāatpūšas.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.