Oleksandrs Hvorosts ir uzņēmējs Dņipro pilsētā. Tieši pirms kara bija nolēmis vienu no sev piederošajiem skaistuma saloniem pilsētā pārvērst par maizes ceptuvi. Nepaspēja. Tāpēc šis jaunais bizness savus pirmos soļus spēra, darbojoties kara laika režīmā. Darbā tika pieņemti brīvprātīgie un bēgļi no Krievijas okupētajām teritorijām, vairumam no tiem maizes cepšana bija jāmāca no nulles.
Tagad ceptuvē strādā aptuveni 20 darbinieku, kuriem Oleksandrs cenšas samaksāt vismaz minimālu algu, par spīti tam, ka ikdienā saražoto produkciju — 300 maizes klaipu un 20—40 kilogramus pīrādziņu — viņš bez maksas atdod slimnīcām, labdarības organizācijām un trūkumā nonākušiem cilvēkiem. «Drīzumā pamēģināsim arī tirgot,» stāsta Oleksandrs. «Jo sāk trūkt naudas. Pirmos trīs mēnešus es visu vilku no savām finansēm, jo man pieder arī skaistuma salons un pirts, taču arī tajos peļņa kara laikā ir kritusies. Kad manas iespējas izsīka, organizējām ziedojumu vākšanu. Taču Ukrainā naudu savākt paliek arvien grūtāk. Tagad esam ar paziņu palīdzību Amerikā savākuši 3000 dolāru, kurus ceram dabūt septembrī. Nauda nepieciešama tam, lai varētu vismaz kaut ko samaksāt strādājošajiem. Vairums ir bēgļi, kuriem taču arī ir no kaut kā jādzīvo. Miltus maizes cepšanai mēs dabūjam no starptautiskās organizācijas World Central Kitchen.»
Dņipro, kas atrodas apmēram 100 kilometru attālumā no frontes līnijas, tiek uzskatīta par pirmo puslīdz drošo pilsētu, caur kuru plūst bēgļi no Krievijas okupētajām teritorijām un piefrontes apgabaliem. Apmēram miljons iedzīvotāju lielajā Dņipro šobrīd esot ap 250 tūkstošiem bēgļu.
«Katram no viņiem ir savs stāsts,» atzīst Oleksandrs. «Man ir draugi uzņēmēji, kam ir sagrautas mājas, kas zaudējuši biznesus. Kādam paziņam piederēja veikalu un noliktavu tīkls, kas atradās galvenokārt teritorijās, kas šobrīd ir okupētas, — bija bagāts cilvēks, bet tagad viņam vairs nav nekā. Tas, protams, ir sīkums, salīdzinot ar vardarbību, ko piedzīvo citi. Pie manis strādā daudz bēgļu, bet pateikšu godīgi, ka esmu pārāk jutīgs. Es pat cenšos viņu stāstus neklausīties, lai pasaudzētu sevi. Baidos traumēt sevi ar tām šausmām. Es vienkārši daru savu darbu, lai palīdzētu valstij uzvarēt.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.