Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 3
Tolaik man bija 1993. gada sābs. No tiem, kurus vēl ražoja Zviedrijā un bez opeļa detaļām. Protams, bez jelkādas Linšēpingas smakas, ne jau no pirmajiem un antīkajiem, bet ar mazu ģenerāļmotora piegaršu. Tātad joprojām — viens no pietiekami īstajiem, vismaz tik, lai cilvēki saviem sābiņiem liktu vārdus. Lai joprojām pati sev vismaz klusībā pie (salona saules aizsargā iebūvētā!) spoguļa lielītos, ka tā nav auto-mašīna, bet lid-mašīna.
Tā bija skaista mašīna. Neiedomājami skaista — kam nekad nav bijis sāba, nekad nesaprast viņa līniju īsto erotiku. Pieliekot plaukstu, tā pieplaka motora pārsegam, un rokas nejautāja, kurā no visiem viņa atvērumiem nepieciešams šķidruma papildinājums — eļļas, stiklu tīrītāja vai motora dzesinātāja bundulī. Plaukstas zināja, pašas par sevi. It kā būtu daļa no motortelpas. It kā būtu daļa no vēsā metāla, kas pievilka vairāk par jebkuru vienas nakts mīlestību, vairāk par jebkādu atkārtotu alkohola glāzi. Daļa no vēsā metāla, kas sapņos bija siltāks nekā Kerstinas Anitas Mariannes Ēkbergas krūtis (starp citu, viņa nomira gadu pēc pēdējā sāba). Pirksti ieslēdza durvju rokturi kā apskāvienā, piekļāvās stūrei, kā orgasmā sakļaujas mīlētāju ķermeņi. Uzlūkojot viņu, mana kreisā kāja kaisa pēc sajūga, bet labā — pēc gāzes, savukārt pirksti ilgojās apkļaut viņa apaļi kantīgo pārslēgu. Dusēt uz tā garākos ceļa posmos, maigi piespiest viņu iet atpakaļgaitā. Sajust viņa motoru, viņa simt piecdesmit piecus zirgspēkus, pakļaut tos savām šosejas iegribām.
Mūsu braucieni bija deja. Mēs nekad nezinājām, kurš kuru vadīs. Mēs nekad nezinājām, kur nonāksim, bet allaž bijām pārliecināti, ka tur būsim kopā. Jo mēs bijām nešķirami. Es biju viņš, un viņš bija mans es.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.