Rakstnieces Ingas Žoludes apjomīgais romāns Vendenes lotospuķe veltīts izcilajam latviešu dzejniekam un prozaiķim Jānim Porukam. Šī grāmata nominēta Literatūras gada balvai un ir pārsteigums un veldzējošs mierinājums kara plosītajā pasaulē
Arī Jānis Poruks dzīvoja nemierīgā laikā, kad latvieši tikai tapa par nāciju, spītējot Krievijas impērijas žņaugiem. Viņš sākotnēji iesaistījās 1905. gada revolūcijā, taču asins lietus, pastāvīgās briesmas un represijas pilnībā sabeidza dzejnieka trauslo nervu sistēmu un psihi. Revolūcija bija tā laika karš, un Poruks no šī kara vairs nekad neatkopās. Romantiskais, jūtīgais pērļu zvejnieks mira nervu klīnikā. Viņa literāro pērļu patieso vērtību pa īstam apjauta tikai nākamā paaudze.
2021. gada rudenī apgādā Dienas Grāmata iznāca rakstnieces Ingas Žoludes biogrāfiskais romāns Vendenes lotospuķe par Jāni Poruku. Romānu viņa rakstīja piecus gadus, reizēm 16 stundas dienā. Iepazina neticami bagātīgo rakstnieka literāro mantojumu, saglabātās vēstules, tuvinieku atmiņas, literatūras zinātnieku pētījumus. Un radīja pārsteidzošu Poruka personības un dzīves portretējumu — pilnasinīgu, kaislīgu, pat trakulīgu. Izrādās, bālajam zēnam ar jūtīgo dvēseli bijis arī sārtums vaigos, iekāre un netikumi. Romāna krāšņā valoda un bagātīgais vēsturiskais fons lasītāju aizved tādā Poruka pasaulē, kādu līdz šim neesam pazinuši vai neesam vēlējušies ieraudzīt.
«Priecājos, ka pēc romāna izlasīšanas cilvēki pārlasa Poruka darbus un atklāj arī mazāk zināmo literārā mantojuma daļu,» saka Inga. Viņa bija pirmā latviešu autore, kas saņēma Eiropas Savienības Literatūras balvu (2011. gadā par prozas krājumu Mierinājums Ādama kokam). Vairāki viņas darbi tikuši nominēti Latvijas Literatūras gada balvai. Šī ir Ingas Žoludes desmitā grāmata.
2019. gadā kādā intervijā atzināt, ka varētu vairs nerakstīt un jums pat patiktu nerakstīt. Tieši tobrīd tapa Vendenes lotospuķe. Kā jūtaties šobrīd?
Es noteikti varētu nerakstīt. Ar katru grāmatu šī sajūta pastiprinās. Tam nav viena konkrēta iemesla. Skatoties uz literāro procesu kopumā, redzu, ka katra jaunā paaudze sevi skaļi piesaka, tāds ir viņu uzdevums — veikt revolūciju mākslā vai literatūrā, paust jaunas idejas un caur radošo procesu padarīt pasauli labāku. Ar laiku tā degsme mainās. Mani šobrīd interesē citas lietas. Dzīve. Man vairs nešķiet tik svarīgi radīt. Kad rakstīju savus pirmos darbus, uzskatīju, ka radīt ir svarīgāk, dzīves pienākumi mani tikai traucēja. Tagad otrādi — domāju, māksla ir labi ja otrajā vietā aiz dzīves.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.