Saprast karu • IR.lv

Saprast karu

Anda Buševica, Latvijas Radio žurnāliste

Tamāras Horihas Zerņas romāns Meitiņa meklē atbildi uz jautājumu, kā Ukrainā viss sākās

Pagājušā gada rudenī, kad ukraiņu rakstnieces debijas romāns Māras Poļakovas tulkojumā iznāca latviski, tas jau bija saņēmis BBC Ukrainas redakcijas prēmiju Gada grāmata un nosaukts par labāko grāmatu par Ukrainas un Krievijas karu Donbasā. Šā gada 9. martā ar Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska parakstītu rīkojumu autorei piešķirta arī Tarasa Ševčenko prēmija, kas ir Ukrainā augstākais apbalvojums kultūrā.

Lai arī latviski lasošie par romānu jūsmo jau kādu laiku, no grāmatu plaukta ukrainietes romānu izņēmu un beidzot izlasīju kara pirmajās dienās. Tā varētu šķist dīvaina izvēle — vēlmē sagremot neaptveramo kara ziņu, tīši ņemt grāmatu, kurā tas aprakstīts detaļās. Latvijā kara romāns nav pieprasīts žanrs, taču patiesībā šāda literatūra ir ļoti iedvesmojoša, dzīvi apliecinoša. Aktuālo ziņu neprātā Tamāras Horihas Zerņas Meitiņa man uzdāvināja mierīgā, pašcieņas pilnā ukrainietes balsī izstāstītu visspēcīgāko apliecinājumu dzīvības spēka uzvarai pār ieročiem. Rakstītā intonāciju reizēm var saklausīt Ukrainas politiķu uzrunās, šurp atbraukušo bēgļu stāstos. Tajos ir notikušas netaisnības atskārta, taču vienlaikus līdz necenzētai leksikai galējs spīts un pat rūgts humors. 

Romāna darbība norisinās, nu jau jāsaka, iepriekšējā kara laikā — 2014. gadā Doneckā. Stāsta centrā ir sieviete, kurai dzīvē nav paveicies vairākkārt. Viņa nav mīlēta ģimenē — māte ir mirusi, tēvs, glābdamies no dzeršanas posta, pārdevis iedzīvi, devies strādāt uz ārzemēm, pusaudzi meitu nosūtot pie nekad neredzētās vecmāmiņas. Tā Meitiņa nokļūst Doneckā, taču arī tur neatbilst daudzdzīvokļu mājas kaimiņu izvirzītajiem ideāliem — viņa nav tā sieviete, kas paklausīgi iemācās gatavot ēst un iziet pie vīra. Kādā brīdī Meitiņa atklāj, ka drīkst un spēj darīt citādi. Tieši tāpēc, ka Meitiņai nav vīra, viņa ir gatava riskēt ar dzīvību — sāk organizēt pārtikas un ieroču slepenu piegādi kaujiniekiem. Dzīvības un cilvēcīguma glābšanas vārdā citu pēc cita veicot neprāta pilnus darbus, iemanto mīlestības un ģimeniskuma piepildīto uzrunu — meitiņ! 

Izlasot grāmatas anotāciju, rodas apjausma, ka romānā ir daudz kas no autores pašas pieredzētā — Doneckas kara laikā viņa kopā ar tobrīd topošo vīru darbojās kā brīvprātīgā armijas palīdze. Jau mērķtiecīgāk meklējot informāciju par autori, atrodu 2020. gada festivālā Prozas lasījumi izskanējušo rakstnieces eseju, kas tagad publicēta interneta žurnālā Punctum. Tajā autore sauc vārdā romāna prototipus. Daži no vārdiem, piemēram, galvenās varones prototips Natālija Herasimenko, minēti arī grāmatas ievadā, bet esejā autore atklāj vairāk: «Starp mums ir kaut kas dziļāks un spēcīgāks nekā parasta kopēja pieredze un kopēja trauma, taču nedz viņai, nedz man nav noskaņojuma šo saikni kaut kā nosaukt. Varbūt tie ir mūsu abu kopējie mirušie.» Arī Borisovičs, vīrs ar daudzu kauju pieredzi, eksistē dzīvē, tieši viņš Tamārai Horihai Zerņai esot mācījis nēsāt kabatā granātu ar gredzenu uz pirksta, un, «ja nokļūsi gūstā, raudi no visa spēka, tā, ka burbuļi pa degunu nāk, varbūt tad viņi kādu laiku liks tevi mierā».

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu