Nemelot skatītājiem, neļaut sev darīt pāri un spēlēt tikai tad, kad ir, ko teikt, — pie tādām pamatvērtībām nonācis Liepājas teātra vadošais aktieris Egons Dombrovskis, sagaidot 50. dzimšanas dienu
Tiekamies ar Egonu kara otrajā rītā, un tas uzliek savu zīmogu mūsu sarunai. Lēkājam no tēmas uz tēmu, pieķeramies sīkumiem, piesardzīgi un pamazām tuvojamies būtiskām lietām.
Egonu pazīstu kopš 1990. gada septembra, kad viņš kļuva par Liepājas teātra ceturtās studijas audzēkni — viņam piemita puicisks skatuves šarms un bezbēdība, kas pārsteidzoši kontrastēja ar darba spējām un iedziļināšanos katrā uzdevumā. Kad pēc klejojumiem viņš 2005. gadā atgriezās Liepājas teātrī, tas bija jau cits aktieris — ticis pāri savai «melnajai bedrei», iepazinis personiskos dēmonus, iemācījies tos savaldīt un tieši tāpēc spējīgs katrā, pat visdziļāk kritušajā cilvēkā ieraudzīt vēl kvēlojošu Dieva dzirksti. Turpat divas desmitgades bijis vadošais aktieris un nospēlējis pārsteidzoši plašu lomu spektru — no labdabīgā huligāna Vilcēna Sniegbaltītes skolā līdz svētajam muļķītim Jurčikam Hananā un Čehova tēvocim Vaņam.
2. martā Egons Dombrovskis pārkāpa pusgadsimta slieksni. Sprīdi pirms tā pasaules kārtis sakritušas tik dramatiski, ka viņam nākas atbildēt uz jautājumiem, vai līdzšinējā mūža darbam maz ir kāda jēga un kur tad vispār ir viņa paša vieta. Bet atbildēs nav bezcerības.
Kam ir vajadzīga māksla šajā laikā?
Nu — vai tad tagad viss apstāsies? Tā mums dzīve iegrozās, liekas — kur var būt vēl draņķīgāka lieta par koronavīrusu, še tev! Mēs esam draugos ar Jāni Skuteli, viņš vakar zvana un saka — nezinot, kā šajā laikā spēlēt. Viss liekas bezjēdzīgi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.