Sieviešu romāns vai dokumentāla proza? Kas ir Sandras Kalnietes jaunākais romāns Tev būs četri vīri
Pirmajās lappusēs īsti netop skaidrs — kas tas ir, ko es lasu? Eiroparlamenta deputāti, Atmodas gados Tautas frontes valdes priekšsēdētāja vietnieci Sandru Kalnieti esmu iepazinusi kā dokumentālās prozas autori. Vi-ņas sarakstīto grāmatu sarakstā ir notikumu epicentrā pabijušā atmiņas par Atmodas gadiem Es lauzu. Tu lauzi. Mēs lauzām. Viņi lūza, bet dzimtas atmiņu stāsts Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos joprojām ir viena no visvairāk tulkotajām un atkārtoti izdotajām neatkarīgajā Latvijā tapušajām grāmatām. Arī romāns Tev būs četri vīri pirmajās lappusēs izklausās pēc memuārliteratūras, daži fakti varētu pat sakrist ar autores dzīvesstāstu. Taču — vai romāna galvenā varone Indra Tārande ir reāla persona?
Man bija iespēja uzdot šos jautājumus pašai autorei, un radio intervijā viņa jebkādu varones saistību ar pašas dzīvesstāstu noliedz. Nodoms bijis uzrakstīt sieviešu romānu dižpārdokli, un pirmais uzmetums tapis jau deviņdesmitajos. Es varu iejusties rakstnieka brīvībā, kurš nolēmis izstāstīt sev būtisku stāstu, bet tik aizraujoši, lai, par spīti nicīgajai attieksmei pret komercliteratūru, to izlasītu visi. Iespējams, Kalnietes nodoms bijis arī tikt vaļā no vēstures faktu diktāta, kas ierobežo fantāziju, rakstot dokumentālu stāstu.
Romāna nosaukumā ir pareģojums, kuru pilngadību vēl nesasniegušai sievietei pavēstī kaimiņos mītošā zīlniece, taču vispārdrošākajās jaunas meitenes fantāzijās Indra Tārande tobrīd nespētu nosapņot, kā tas viss notiks. Romāns ir latviešu sievietes dzīvesstāsts, kam cauri vijas 20. gadsimta vēsture, sākot ar piedzimšanu Sibīrijā izsūtītajiem vecākiem, padomjlaika ideoloģisko fonu līdz pat gluži atšķirīgai pieredzei, Latvijai atgūstot neatkarību, kad nākas izzināt noklusēto dzimtas vēsturē, atgūt īpašumus, paralēli pārvaldot arī nelaiķa vīra biznesu Norvēģijā. Gandrīz neticams ceļš, taču tādu nogājuši daudzi no pagājušā gadsimta vidū dzimušo paaudzes.
Grāmatas anotācijā teikts, ka romāns ir vairāku noklausītu un uzklausītu autores paaudzes sieviešu stāstu kompilācija. Tātad — pārāk tālu no vēstures atspoguļojuma Sandrai Kalnietei nav sanācis tikt, arī pārejot no dokumentālās prozas uz romānu. No sieviešromāniem Kalnietes rakstītais atšķiras arī ar valodu — tajā nav jūtelības, fakti tiek virknēti tādā kā post factum intonācijā, kad notikuma emocionālā jauda jau ir pārsāpējusi vai prieks atšālējies. Tajā pašā laikā stāstījums ir ķirurģiski nesaudzīgs. Tas nesazinās ar lasītāju mājienu veidā, bet neslēpjoties velk dienas gaismā vissāpīgāko — kā sievietes ķermenis reaģē uz bērna zaudējumu, ko nozīmē čekas pratināšana ikreiz pēc tuvības ar ārzemnieku. Romāna lappusēs aprakstīta joprojām sabiedrībā valdošā iecietība pret dzērāja visatļautību, terorizējot ģimeni. Arī padomju laika dzīvojamās platības jautājums, kas pat juridiski šķirtus pārus piespieda palikt vienā dzīvoklī. Stāsts, par kuru līdz šim nebiju aizdomājusies, — kā vēstures grieži ietekmēja nākamo paaudžu seksuālo audzināšanu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.