Olimpiāde cietumā

Kamēr sportisti gatavojas sacensībām, uiguri smok pāraudzināšanas nometnēs

Kurš uigurs var visātrāk aizmirst dzimto valodu? Kurš honkongietis visstiprāk iekost mēlē? Kurš šanhajietis visaugstāk pacelt balsi slavas dziesmā valdniekam Sji? Un kurš vīruss visātrāk apskriet pasauli?

Tās būtu piemērotas sacensības no 4. līdz 20. februārim Pekinā notiekošajām ziemas olimpiskajām spēlēm, un cietuma gaisotni, kura apņem šīs spēles, tikai paspilgtina Ķīnas valdības cīņa par kovida «nulles līmeni». Taču pat bez skarbajiem epidemioloģiskajiem ierobežojumiem šī olimpiāde būtu paraugdemonstrējums gan augošajam tehnototalitārismam Ķīnas iekšienē, gan centieniem uzspiest arī pārējai pasaulei Pekinas noteiktos ierobežojumus brīvības «vīrusam».

Situācija kļuvusi krietni drūmāka kopš 2008. gadā Pekinā notikušajām vasaras olimpiskajām spēlēm, kuras daudzi toreiz aprakstīja kā Ķīnas iznācienu uz starptautiskās skatuves, tās ekonomisko sekmju un modernās vīzijas apliecinājumu. 70. gadu nogalē sāktās tautsaimniecības reformas jau bija nesušas reibinošus rezultātus, un Pekina infrastruktūras un olimpisko celtņu veidošanai bija piesaistījusi Normanu Fosteru, Remu Kolhāsu un citus Rietumu «stārhitektus». Vašingtonā un citur vēl ticēja, ka ekonomiskās attīstības pēdās obligāti sekos lielāka brīvība un demokrātija, un uz atklāšanu aizbrauca ASV prezidents Bušs. 

Bija arī zināms pamats optimismam. Iekšpolitiskā gaisotne bija neapšaubāmi brīvāka nekā Mao terora laikos. Pekina arī vismaz izlikās, ka ievēro pieklājības normas. Valdība solīja atļaut pieeju citkārt valstī bloķētām tīmekļa lapām, kā arī ierīkoja pilsētā vietas protestu rīkošanai. Tiesa, ar internetu tāpat bija problēmas, un neviens protestētājs nesaņēma no policijas atļauju rīkot mītiņu, tomēr komunistu valdība tobrīd vēl izjuta nepieciešamību pietēlot, ka atzīst starptautiskās cilvēktiesību normas, ja ne pašas pilsoņiem, tad vismaz viesiem no citām valstīm.