Kannu kinofestivālā uzvarējusī filma Titāns — industriāls šausmu stāsts par citādību
Visos 74 Kannu kinofestivāla pastāvēšanas gados Žulia Dikurno (Julia Ducournau) ir otrā sieviete režisore (pirms tam Džeina Kempione par filmu Klavieres, 1993), kas saņēmusi festivāla galveno balvu — Zelta palmas zaru. Viņas veidotais brutāli ķermeniskais sievietes un kadiljaka mīlas stāsts šogad pārliecināja žūriju, kuru vadīja amerikāņu režisors Spaiks Lī.
Dikurno filmā transgresija, vardarbība, ķermeniskā šausmu kino (body-horror) elementi gan drīzāk kalpo kā žilbinoši spožs motora pārsegs caur un cauri sarusējušām attiecībām ģimenē, kas kā ķēdes reakcijā ietekmē virkni nevainīgu cilvēku.
Filmas mājaslapā lasāmais satura izklāsts ir lakonisks. «Titāns: metāls, kas ir ļoti izturīgs pret karstumu un koroziju, ar augstas stiepes izturības sakausējumiem, ko bieži izmanto medicīniskajās protēzēs tā izteiktās bioloģiskās saderības dēļ.» Pēdējais fakts filmas kontekstā iegūst divēju nozīmi, jo galvenā varone Aleksija (aktrise Agate Rusela), pateicoties tam, ka viņas galvā ievietota titāna plāksne, spēj dzīvot tālāk pēc bērnībā pārciestās katastrofas. Taču šis metāls viņu burtiski plēš, kad grūtā sieviete iznēsā jaunu dzīvības formu — tā ieņemta pēc brutāla dzimumakta ar viņas dievināto kadiljaku. Dikurno skaidro, ka automašīnas tēls filmā simbolizē sabiedrības maskulinitāti. Aleksija to pakļauj, gūstot baudu.
Transgresīvais sociālais trilleris veikli spēlē izlikšanos, filmas priekšplānā izvirzot pārspīlējumu, šoku un provokāciju. Abstrahējoties no ārprāta, kas citbrīd valda uz ekrāna, Dikurno filmas stāsta centrā ir tēva mīlestību nesaņēmis bērns, kurš savu citādību, iespējams, pat neapzinās. Tikpat labi mazās Aleksijas uzvedību, vēlmi kaitināt, izaicināt diktē citāda prāta uzbūve nekā apkārtējiem. Arī pieaugot galvenās varones uzvedība nav īpaši attīstījusies. Kā džungļu dzīvnieks viņa rīkojas impulsīvi, visai šaura emocionālā spektra — naida vai iekāres — vadīta. Pārējo laiku piepilda absolūta vienaldzība vai arī psiholoģiska klātneesamība — jaunās sievietes sejā neredz emocijas, arī brīdī, kad viņa atrod izsmalcināti nežēlīgu veidu, kā izrēķināties ar tēvu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.