Laikmetīgs Sniegbaltītes stāsts Lailas Pakalniņas jaunākajā spēlfilmā Spogulī
Melnbaltā attēla bruņinieki — režisore Laila Pakalniņa un operators Gints Bērziņš — kārtējo reizi pārliecina, ka krāsas nav obligāts priekšnoteikums, lai kino būtu dzīvespriecīgs un jauneklīgs. Filma Spogulī, kuras ideja pie Pakalniņas atnākusi, režisorei esot sniega klaju vidū uz slēpošanas pacēlāja, pārdefinē brāļu Grimmu pasakas Sniegbaltīte un septiņi rūķīši sižetu, galma intrigu vietā piedāvājot sporta kaislības.
Ļaunās karalienes un karaļa tēlus filmā aizstāj crossfit treneris (Lauris Dzelzītis) un viņa mīļotā sieva (Elza Leimane), kurai ir izcila fiziskā sagatavotība, viņa spēj pat 50 reizes no vietas izpildīt bērpijus, visai izaicinošu vingrojumu. Kad Sniegbaltīte, trenera meita no pirmās sievas (Madlēna Valdberga), pārspēj šo rekordu, pamātei ir jārīkojas. Rūķīšus šeit aizstāj jauni, sportiski puiši, kuru namiņš meža vidū drīzāk atgādina laikmetīgās mākslas paviljonu, bet mednieku — taksometra šoferis. Jāatgādina, ka Grimmu piedāvātais stāsts un vēl lielākā mērā Disneja studijas aizkustinošā vīzija ar draudzīgajiem meža zvēriem bija visai tāla no 19. gadsimta dzīves realitātes. Visticamāk, pasakā minētie rūķīši bija bērni, kuru ķermeņus bija izkropļojis smagais darbs ogļu raktuvēs un nepietiekamā pārtika, savukārt Sniegbaltītes indēšanas motīvs atrodams Spānijas karaliskajās un tā laika kriminālajās hronikās.
Vienojošais moments visās Sniegbaltītes versijās ir spogulis un skatīšanās tajā, kam piemīt īpaša, pat maģiska funkcija. Filmas publicitātes materiālos Pakalniņa spoguļa mūsdienu ekvivalentu — selfiju telefonā, «kad cilvēks sazinās ar kādu, bet skatās uz sevi» — izceļ kā filmas potenciālu un estētisko izaicinājumu. Izaicinoša šī pieeja ir arī tehniski — aktieriem bijis jākustas, nemitīgi lūkojoties kamerā, turoties pie īpaši izveidota tās pagarinājuma. Ilūzija strādā — skatītājam nav grūti iejusties telefona jeb runājošā spoguļa lomā, turklāt nemitīgais acu kontakts ar varoņiem rada pārsteidzošu klātbūtnes efektu. Daļu no filmas kadriem aizņem tas, kurš «runā ar spoguli» jeb gatavojas uzņemt selfiju, bet pārējo aizpilda rūpīgi būvētas mizanscēnas. Bieži vien tās ir lielas cilvēku grupas, kuriem ir kaut kas vienojošs — jūrnieki baltos formas tērpos, metalurģijas strādnieki, sportisti crossfit zālē, kāzu viesi.
Atjautīgi veidotas epizodes «rūķīšu mājā», kur ekstrēmo sporta veidu lietpratēji un spēkavīri rāda trikus, kas tandēmā ar kameras leņķi un kustību nojauc gravitācijas likumus. Filmas telpai piemīt izteikts vieliskums — tajā plosās sniega vētra, birst milti, izplatoties telpā kā balta migla, sporta zāli pārpilda ūdens, un no pamātes dusmu brīdī gandrīz vai kūp dūmi (pieļauju, saistībā ar pārplīsušajām ūdens caurulēm). Mūsdienīgajiem elementiem, no kuriem būvēta Spogulī pasaule, papildu noskaņu un tempu piešķir lietuviešu dueta — komponistu un izpildītāju Pauļus Kilbauska (Paulius Kilbauskas) un Vīginta Kiseviča (Vīgintas Kisevičius) mūzika.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.