Jūras glābšana

Rīgas jūras līcis ir piesātināts ar slāpekli, fosforu un plastmasas atkritumiem. Vai problēmu risinājumu sniegs nule atjaunotais Baltijas jūras rīcības plāns?

Jūras velšu gardēži noteikti ir manījuši tos zivju stendos — lūpas pieblīdušas, kā pildītas ar botoksu, liela galva un izvalbītas acis. Tas ir apaļais jūras grundulis. Padomju laikos grunduļu konservus tomātu mērcē veda no Ukrainas, jo Kaspijas un Melnā jūra ir šo zivju dabiskās mājas. Taču tagad tās ķer un kūpina arī Latvijas piekrastē. Svešzemniecei, kas pirmo reizi Baltijas jūrā konstatēta 1992. gadā pie Polijas krastiem, bija vajadzīgi tikai desmit gadi, lai pielāgotos dzīvei mazāk sāļajā Baltijas jūrā un sāktu uzvaras gājienu visā tās teritorijā.
«Apbrīnojami maz!» saka Solvita Strāķe, Jūras monitoringa nodaļas hidrobioloģijas laboratorijas vadītāja. Turklāt grundulis uzvedas kā īsts bandīts — izēd citu zivju ikrus un gandrīz pa tīro noēdis ziemeļu ēdamgliemenes, kas aug uz akmeņiem, lielākoties piekrastes zonā.
Šis ir tikai viens no piemēriem tam, kā Baltijas jūrā ienākušas aptuveni 140 jaunas svešzemnieku sugas, stāsta Strāķe. Lielā mērā tas ir cilvēka darbības rezultātā. Piemēram, jūras grundulis šeit, visdrīzāk, nonācis ar tirdzniecības kuģu balasta ūdeņiem. Kamēr grunduļu skaits pieaudzis, gluži pretēju likteni piedzīvojušas Baltijas jūrā tik izplatītās mencas. Kopš 2020. gada Baltijas jūras austrumos to specializētā zveja ir pilnībā aizliegta.
Mencu izzušanā Strāķe vaino nesaprātīgi lielās zvejas kvotas, kas tika atļautas pat tad, kad zinātnieki jau brīdināja par sugas straujo sarukumu. «Kad nav vairs ko ķert, tad beidzot saprot, ka nedrīkst mencas zvejot,» viņa saka. Lielā nozveja gan nav vienīgā problēma. Mencu nērstie ikri allaž grimuši līdz aptuveni 70 metru dziļumam, kur ūdens sāļums sasniedz 11 gramus litrā. Taču klimata pārmaiņu rezultātā Baltijas jūrā mazinās sāļā un ar skābekli bagātā ūdens ieplūde no Ziemeļjūras, tāpēc ikriem jāgrimst arvien dziļāk, taču tur vairs nav pietiekami daudz ne skābekļa, ne zooplanktona. Jau tā zvejnieku tvarstītā menca vairs nespēj pat atjaunoties.
1987. gadā kāds zviedru zinātnieks norādījis, ka vidējas mencas svars tolaik bija 20—25 kilogrami un tās bijušas pusmetru garas. Mūsdienu menca ir vairs tikai aptuveni 20 centimetrus gara.
Stāsts par jūras grunduli un mencu ir tikai piemērs tam, kādas pārmaiņas notiek jūrā. Lielā mērā tās rada mūsu dzīvesstils.

Trauksme

Baltijas jūra nav labā stāvoklī, apliecina Baltijas jūras vides aizsardzības komisijas (HELCOM) pētījuma dati. ES Jūras stratēģijā noteikti 11 raksturlielumi, kā vērtēt jūras vides stāvokli. To vidū bioloģiskā daudzveidība, svešzemju sugu ienākšana, eitrofikācija, zemūdens troksnis, jūras gruži, piesārņojums ar bīstamajām vielām u.c. Nav neviena raksturlieluma, kur vismaz kāds no kritērijiem neuzrādītu problēmu Baltijas jūrā.
«Galvenā lieta — Baltijas jūra ir eitroficēta,» skaidro Strāķe. Tas nozīmē, ka jūrā ir stipri par daudz slāpekļa un fosfora, kas savukārt vairo aļģu ziedēšanu. Aļģes vēlāk atmirst un grimst jūras dzelmē, veidojot tur bezskābekļa vidi.
Tādas zonas jūrā dabiski var būt, piemēram, vairāk nekā 240 metrus dziļajā Gotlandes ieplakā, skaidro Latvijas Universitātes Jūras ekoloģijas laboratorijas vadītāja Elmīra Boikova. «Bet tagad bezskābekļa zonas nāk vairāk uz krastu. To ir arvien vairāk. Tās ir arvien plašākas. Tas rada trauksmi,» viņa saka. Bezskābekļa zonā zivis nespēj izdzīvot.
Lai gan pēdējo 20 gadu laikā eitrofikāciju Baltijas jūrā izdevies nedaudz samazināt (slāpekļa piesārņojums samazinājies par 12%, bet fosfora par 26%), joprojām 96% atklāto jūras ūdeņu un 86% piekrastes ūdeņu ir pārsātināti ar šīm vielām, liecina HELCOM novērtējums.
Arī Latvijai izdevies jūrā nonākošo slāpekļa un fosfora daudzumu samazināt, apliecina jūras vides stāvokļa novērtējums. Latvijas teritorijā radītā slāpekļa slodze Rīgas jūras līcī, salīdzinot periodu 2007.—2011. gadā un 2012.—2016. gadā, samazinājusies par 15%, fosfora par 7%. Savukārt Baltijas jūrā no Latvijas teritorijas tādā pašā periodā slāpeklis ieplūdis par 3% mazāk, fosfors par 14%.
Ar septiņām lielākajām Baltijas jūras sateces baseina upēm jūrā tika novadīti 39% no visa kopējā slāpekļa un fosfora piesārņojuma, liecina 2017. gada HELCOM dati. Vairāk nekā desmitā daļa no šī apjoma (līdz 14%) nāk no Daugavas. Savukārt gandrīz puse no Daugavas piesārņojuma nāk no Baltkrievijas. Pērn Vides ministrija ar Baltkrievijas dabas aizsardzības ministriju gatavojās parakstīt vienošanos par sadarbību Daugavas baseinā. Tā paredzētu mazināt robežu šķērsojošo ūdeņu piesārņojumu, taču pandēmijas dēļ parakstīšana aizkavējās un pēc šī gada incidenta ar pasažieru lidmašīnas piespiedu nosēdināšanu Minskā kontakti ir apstājušies, skaidro ministrijā.
Būtiska loma slāpekļa un fosfora iekļūšanai jūrā ir lauksaimniecībai un notekūdeņiem, kas nenonāk centralizētajā kanalizācijas sistēmā. Lai mazinātu šo apjomu, 2017. gadā tika ieviests regulējums, kas paredz decentralizēto kanalizāciju reģistrēšanu. Tautā to nodēvēja par mazmājiņu likumu. «Efektu vērtēt šobrīd ir pāragri, bet redzam, ka tendence ir pozitīva, cilvēki reģistrējas,» skaidro vides ministrs Artūrs Toms Plešs.
Mazmājiņas var pieteikt vēl līdz šī gada beigām. Ministrija piedāvā pašvaldībām saņemt aizdevumus centralizēto kanalizācijas sistēmu ieviešanai, savukārt ministrijas izveidotajā pesticīdu samazināšanas darba grupā tiek vērtēti dažādi risinājumi, kā mazināt lauksaimniecības negatīvo ietekmi uz vidi.
Tomēr Plešs neprognozē, vai priekšlikumi gaidāmi vēl šogad.
Cita būtiska Latvijas problēma ir Rīgas jūras līča augstais piesārņojums ar gružiem, lielākoties plastmasu. Visā Baltijas jūras baseinā Rīgas jūras līcis ir otra piesārņotākā vieta aiz Ēresunda jūras šauruma. Ministrs Plešs cer, ka šo izdosies mainīt ar pudeļu depozīta sistēmas ieviešanu, kam jāsāk darboties jau pēc dažiem mēnešiem — februārī, tāpat arī vienreizlietojamo plastmasas trauku aizliegumu, kas ES dalībvalstīs stājās spēkā šovasar.
Arī LU pētniece Boikova zina teikt, ka ar plastmasas piesārņojumu Latvijas pludmalēs ik gadu paliekot aizvien sliktāk. «Plastmasas vienība ieskalojas jūrā un ar laiku sadalās līdz mikrodaļiņām, kamēr to sāk patērēt ūdens organismi, vēži un zivis, tā ir skumja lieta.»