Kaut arī grāmatu lasīšana parasti ir individuāls akts, tagad ikvienā literatūras izziņas procesā neatraujama ir mana mazā bērna klātbūtne. Viņa ietekmi jūtu, tiklīdz paņemu rokā vientuļai lauku videi nepiederīgo, kontrastējoši ekskluzīvo Elīnas Vendijas Rībenas debijas dzejkrājumu SUURSNA. Bērns ieinteresēti pēta sarkanos vākus — mapi, kurā ievīstīti grāmatas «dati». Varbūt viņš redz personisko detaļu — iespiestus abstraktos autores bērnības zīmējumus, kas savukārt kādam kultūrvēstures pazinējam varētu atgādināt noslēpumainas piktogrammas.
Grāmatai piemīt izsmalcināta savdabība un elitārums (izdevumu var iegādāties nedaudzās publiskās vietās). Tas ir pirmais biedrības četrdesmit grādi izdevums. Roku darbs panāk katras grāmatas oriģinalitāti un personiskumu. Krājuma nosaukums — labskanīgs jaunvārds, kas apzīmē fiziski vai emocionāli intensīvu norisi (tuvs līdzinieks — vārds «sērsna»). Dubulto patskaņu lietojums garumzīmes vietā liek atpazīt datorvidei raksturīgu tendenci (tā apzināti iešifrēta arī cituviet interpunkcijā) un uztvert to kā datnes nosaukumu, kurā «saglabāti» ietilpīgi «dokumenti» — trīs atsevišķi iesietas grāmatas daļas.
Grāmatas kompozīcija veido tēzes-antitēzes-sintēzes pieeju un veicina teksta uztveres detalizāciju. Dzejoļu sējuma «spogulis» ir dzejas «tulkojums» stilizētā morzes kodā — lappuses numurētas atpakaļejošā secībā. Šķietami mehāniskos signālu attēlus caurauž cilvēciski skricelējumi, svītras. Abu iesējumu mijiedarbībā dzejas uztvere atgādina lappušu pīšanu: kad «morzes kods» tiek sakrustots ar dzejoļiem, rodas laboratorijas noskaņa. Bet ir vēl trešā daļa — vākiem nepielīmēts iesējums, kas atgādina zīnu. To veido mākslinieces Karlīnas Martas Zvirbules iespiedgrafikas ar dzejnieces bērnības zīmējumu, izdziestošu sistēmu motīviem, radot vēl citu specifiskas personības valodu, kurā «pārkodēti» dzejoļi.
Kaut arī katru grāmatas daļu varētu uztvert kā patstāvīgu, dzejoļi ir galvenā grāmatas izpausme, kam pārklājas pārējie subjektīvie uztveres lauki. Žilbinoši rozā teksta krāsa rada nepieejamības apdvestu noskaņu. Tomēr aiz ekstravagantā noformējuma izkristalizējas liriska, smalka, verlibrā rakstīta dzeja. Caur asi stūrainu teritoriju šī balss meklē siltumu, piederību, ietiecas pilsētas kustībā, bet apzinās, ka pēdas neatstāj. Tās galvenie eksistenciālie orientieri ir attiecības starp punktiem «es» un «tu», kas saskaras pilsētas mūros un arvien izvēršas metafiziskā starptelpā. Pilsētvides nerimstošā, nenoteiktā kustība, kur ik pa laikam atkārtoti «čūskas norij savu asti» (12), izraisa rezignāciju un atkailina personu, liekot uztvert to par attālinātu punktu un ievietojot «seju un caurumu visumā» (37). Pamatkonflikts veidojas tuvuma un tāluma apziņā — starp subjektīvo un objektīvo.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.