Latvijas Cilvēktiesību centra direktore Anhelita Kamenska skaidro, kāpēc Latvijā policijai maz ziņo par homofobiskiem uzbrukumiem un kā sabiedrībai un policijai mācīt uztvert naida runu
Vai vienmēr ir jānotiek traģiskam notikumam, lai sapurinātu sabiedrību? Šis jautājums gruzdēja fonā sarunai ar Latvijas Cilvēktiesību centra direktori Anhelitu Kamensku pēc traģēdijas Tukumā, kur daudzdzīvokļu mājā neskaidros apstākļos 23. aprīlī smagi apdega jauns vīrietis, un pēc dažām dienām izdzisa viņa dzīvība. Apdegumus guva arī viņa draugs, kurš steidzās apdzēst liesmas. Abi vīrieši ir geji. Smagi cietušais kopš pagājušā gada novembra gan verbāli, gan telefona īsziņā bija saņēmis draudus izrēķināties. Policija uz pirmo sūdzību par konfliktu reaģējusi formāli. Vēlāk, kad uzbrucēji puisi nogrūduši pa kāpnēm, radot miesas bojājumus, cietušais vairs nav vērsies ar iesniegumu policijā. Tagad, kad cilvēks ir gājis bojā, Valsts policijā sākta dienesta pārbaude par Tukuma policijas atteikumu sākt kriminālprocesu par draudiem cilvēka dzīvībai vai veselībai. Mulsumu sabiedrībā, kas notikušajā saskata homofobisku uzbrukumu, rada policijas paziņojums, ka, iespējams, nav noticis noziedzīgs nodarījums.
Kamenska mūsu telefonsarunā uzslavē valsts augstākās amatpersonas, kuras nekavējās ar notikušā nosodījumu. Pozitīvi vērtējama arī Saeimas deputātu vēlme veikt grozījumus Krimināllikumā, lai pastiprinātu kriminālatbildību par naida noziegumiem un tos labāk atpazītu. Grozījumus maija sākumā skatīs komisijā, tajos piedāvāts skaidri definēt, ka par naida noziegumu atzīstamas arī tādas sabiedriski bīstamas un noziedzīgas darbības, kas veiktas personu seksuālās orientācijas dēļ. Kamenska uzskata, ka likumā ir skaidri jāieraksta seksuālās minoritātes, jo «tai brīdī, kad konkrēti min mazākuma grupu, tas dod signālu sabiedrībai, ka noziegumi pret šo minoritāti nav pieņemami». Viņa atgādina, ka homofobiski motivēti noziegumi izceļas ar savu brutalitāti.
Latvija nav pirmā valsts, kur traģisks notikums noved pie grozījumiem Krimināllikumā, saka Kamenska. Francijā 2003. gadā kādu jaunu homoseksuālu vīrieti aplēja ar benzīnu, viņš guva trešās pakāpes apdegumus un komā pavadīja 15 dienas. Uzbrukums sekoja mēnešiem ilgai viņa aizskaršanai. Pēc tam Francijas tieslietu ministrs nāca klajā ar ierosinājumu noteikt atbildību par homofobiju kā vainu pastiprinošu apstākli.
Mums patiesi būtu jāuztraucas, saka Kamenska. Pērnā gada ES Pamattiesību aģentūras pētījums par naida noziegumiem un naida runu pret seksuālajām minoritātēm atklāja pieaugošo aizskaršanas līmeni Latvijā — tas ir viens no augstākajiem ES (44%). Vēl satraucošāk ir tas, ka Latvijā ir augstākais neziņošanas īpatsvars ES par šādu aizskaršanu — 47%, jo aizskartie baidās no homofobiskas, transfobiskas reakcijas. Pēdējo piecu gadu laikā no fiziskas vai seksuāla rakstura vardarbības cietušo personu skaits Latvijā ir diezgan augsts — ES aptaujā to apliecinājuši 13% aptaujāto LGBT pārstāvju. «Visā ES viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēki neziņo par šādiem uzbrukumiem, ir tas, ka viņi baidās, jo uzskata policiju par homofobisku,» saka Kamenska.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.