Romānu uzrakstīt ir viegli

Andra Akmentiņa otrais romāns izdots sērijā Es esmu..., kurā mūsdienu latviešu rakstnieki publicē romānus par pagātnes latviešu rakstniekiem. Salīdzinājumā ar iepriekšējo sēriju Mēs. Latvija, XX gadsimts šoreiz uzdevums ir grūtāks: katram autoram nākas atrast ne tikai savu skatījumu uz attiecīgo vēstures laikposmu, bet arī veidu, kā tā centrā novietot rakstnieku. Uzdevums ir sarežģīts arī tāpēc, ka ne vienmēr rakstnieku dzīvesstāsti ir tik aizraujoši kā viņu radītie literārie darbi. Rakstnieka dienas paiet, sēžot pie rakstāmgalda un strādājot pie kārtējā manuskripta, un tikai kādam sarežģījumam privātajā dzīvē vai nozīmīgām vēsturiskām pārmaiņām ir pa spēkam to izsist no ierastā ritma. 

Akmentiņa romāns par prozas klasiķi Jāni Ezeriņu šo problēmu tiecas apiet vairākos veidos. Pirmkārt, grāmatas centrā ir rakstnieka nobriešanas, pieredzes gūšanas, uzskatu formēšanās un meistarības kaldināšanas tēma, tādēļ tā lielā mērā uzskatāma par radošumam veltītu meditāciju. Otrkārt, Ezeriņa dzīves gājumā un raksturā meklēti fakti, kas biogrāfu var iedvesmot uz saistošu prozu, tā īstenojot romāna sākumā atklāto patiesību, ka cilvēku raksturu daudzveidības studijas un neparastu sižetu medības neformālos apstākļos ir zelta āderes, kas rada priekšnoteikumus labas prozas tapšanai. Treškārt, Akmentiņš visa romāna garumā tā īsti necenšas uzcelt ceturto sienu starp skatuvi, uz kuras norisinās Ezeriņa dzīve, un skatītāju zāli, kur Akmentiņš uz šo dzīvi skatās kopā ar lasītāju, pārstāstīdams un komentēdams šīs dzīves epizodes. Ne tikai ievadā un nobeigumā, bet arī visa romāna gaitā Akmentiņš neļauj aizmirst, ka mēs nelasām «patiesību» par rakstnieku Ezeriņu, bet gan prozaiķa subjektīvu versiju par citu prozaiķi. Akmentiņš ar lielu empātiju tiecas sekot galvenā varoņa un viņa tuvo cilvēku gaitām, tomēr vēro tās it kā caur dūmakainu loga rūti, neliekot skatīt objektivizētu «kopainu» (šis vārds romānā lietots vairākkārt, šķiet, simbolizējot nereālas ilgas pēc skatpunkta, no kura būtu iespējams pārredzēt visu pasauli tās sarežģītajās sakarībās un skaistajā daudzveidībā), bet arvien atgādinot, ka skats ir nepilnīgs, mazliet juceklīgs un brīžiem, iespējams, maldīgs. 

Romāna sižeta kopsavilkumu var izteikt visai īsi: jaunais rakstnieks Ezeriņš, beidzis Valmieras skolotāju semināru, strādā par skolotāju Lazdonā, pēc tam par skolas pārzini Saikavā, līdz beidzot pārceļas uz Rīgu, lai nodotos tikai literāram darbam un, nedaudz pabaudījis atzinības augļus, pāragri nomirtu ar tuberkulozi. Viņš dažkārt lieto alkoholu, dažkārt spriež par literāriem un sabiedriskiem jautājumiem ar līdzbiedriem un dažkārt pievērš uzmanību vairākām sievietēm, no kurām viena kļūst par viņa sievu. Zināmā mērā to var uzskatīt par standarta rakstnieka biogrāfiju, kuru, protams, mazliet izgrezno karš un trūkums, kā jau latviešu autoram pieklājas. 

Domājot par efektu, kādu rada grāmata, gribas teikt, ka Akmentiņam nepatīk asi tēstas formas, biezas līnijas un taisni ceļi. Stāstījums veidots kā neskaitāmu atsevišķu novērojumu un iespaidu summa, kas izvijas dinamiskos teikumos, kuri netiecas iecelt pasaules centrā ne Ezeriņu, ne arī vēstures vai literatūras faktus. Rodas iespaids, ka aprakstītās lietas it kā ir nesvarīgas, pārejošas, līdz galam nesaprotamas. Ezeriņa dzīve sastāv no īsiem mirkļiem, un no to raibuma pamazām izlobās viņa personība, kuras pretrunas Akmentiņš skaidri definējis grāmatas pēcvārdā: «pavirši ģērbies trūkumcietējs un švītīgs dendijs, kautrīgs cilvēks, kurš telpā ir visskaļākais, apbur klausītājus ar neskaitāmiem jokiem, prozas meistars, kurš lielāko dzīves daļu veltījis dzejai, aizrautīgs bohēmists, kurš raksta modernu Eiropas prozu, bet Rīgā cenšas runāt ērmīgā Madonas dialektā, un tikpat karsti tiecas pēc sabiedrības atzinības, kā no tās mūk» (341). Šis romāns nedod atbildi uz jautājumu, kā šāds cilvēks spēja kļūt par vienu no latviešu prozas meistariem, taču pēc romāna lasīšanas kļūst skaidrs, ka meklēt racionālu atbildi uz šādu jautājumu ir bezjēdzīgi.