Pianista Andreja Osokina jaunākais skaņu ieraksts Two Worlds (Divas pasaules) stundas laikā apgāž gadu gaitā uzkrāto pārliecību
Dziedātājas Marinas Rebekas un skaņu režisora Edgardo Vertanesjana (Edgardo Vertanessian) dibinātā ierakstu nama Prima Classic paspārnē klajā laistais albums Two Worlds (Divas pasaules) visos iespējamajos līmeņos spēlējas ar pasaules jēdzienu. Te līdzās nostatītas divas pasaules jeb divi 20. gadsimta klasiķi — veco Eiropu pārstāv franču impresionisma celmlauzis Klods Debisī, bet Jaunā pasaule uzlūkota caur amerikāņa Džordža Gēršvina unikālo rokrakstu. Arī pats Andrejs Osokins šī albuma kontekstā runā par divām pasaulēm — pirms un pēc pandēmijas — un īpaši izceļ savus jaunatklājumus: šajā tvartā izvēlēto mūziku, kas nav viņa klasiskā repertuāra sastāvdaļa. Atkāpšanās no ierastā šajā gadījumā ir nostrādājusi perfekti.
Neizprastā mūzika
Jau ilgus gadus esmu dzīvojusi ar pārliecību par latviešu interpretu spēju (vai drīzāk nespēju) uztaustīt to franču mūzikas neredzamo dzīslu, kas šo mūziku padara par piederīgu tikai un vienīgi viņiem. Un tā jau nav tikai mūzika. Vai ir iespējams līdz kaulam izprast jebkuras franču mākslas likumsakarības, ja nespēj bez sirdsapziņas pārmetumiem dienas vidū veltīt četras stundas pusdienām, kafijai un cigaretei?
Andreja Osokina piedāvātā Kloda Debisī mūzikas izlase skaisti apgāž manu gadu gaitā veidoto pārliecību, apvienojot apbrīnojamu tehnisko virtuozitāti (par to gan nekad neesmu šaubījusies) ar nevainojamu vieglumu un katras balss izcelšanu nemitīgi virmojošā skaņu audumā. Pianists atturas no jebkādiem inovatīviem risinājumiem, pilnībā atdodoties autora piedāvātajam mūzikas materiālam, un tā ir viņa interpretācijas lielākā kvalitāte.
Savukārt Džordža Gēršvina daiļradi varētu pieskaitīt pie Latvijā neizprastās mūzikas, jo, neraugoties uz viņa opusu atpazīstamību, mūsu klasiski akadēmiskās mūzikas vidē tie vienmēr palikuši pabērna lomā. Amerikāņu mūzikas žurnālists Alekss Ross Gēršvina Rapsodiju blūza stilā raksturo šādi: «Tā atrodas ar vienu kāju virtuvē, ar otru — viesistabā.» Šo citātu var attiecināt uz visu viņa mūziku: tā nav ne džezs, ne klasiskā mūzika, un iespējams, ka tieši robežu neesamība spēj radīt zināmu neizpratni un nepatiku. (Te varētu atvēzēties līdz šaurajam skatījumam un nebeidzamām problēmām Latvijas klasiski akadēmiskās mūzikas izglītībā, bet labāk likšu punktu.)
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.