Lielais dzintars un Gors, tikai pēc tam Kārnegihola. Elīna Garanča iepriecina ar kamermūzikas programmu Latvijas koncertzālēs, kur vēl nekad nav dziedājusi. Es neuztraucos, man vēl ir laiks, viņa saka par piespiedu pauzi muzikālajā darbībā
Elīna no Spānijas, kur patlaban uzturas viņas ģimene, ielidojusi iepriekšējā vakarā. Pirms pirmā no četriem koncertiem, kas šīs intervijas publicēšanas brīdī būs jau izskanējuši, atrodas pašizolācijā. Ar divu metru distanci tiekamies Pārdaugavas mājas dārzā.
Vārtus smaidīdams ver viņas tētis, brālis piedāvā kafiju. Tēta dzīvesbiedre gādīgi uzcepusi plātsmaizi, taču mielošanās mums nav prātā. Šī nav priecīga tērzēšana, lai stāstītu par kārtējo veiksmīgo soli starptautiski visvairāk pieprasītās Latvijas operdziedātājas karjerā.
Virs biezās skandināvu vilnas jakas apmetusi pledu, Elīna perfekti nostādītajā balsī runā enerģiski un brīvi, draudzīgi nevilšus pirmā pāriedama uz «tu». Tomēr teiktajā iezogas spriedze. 25. aprīlī viņa šajā mājā dziedāja fragmentu no savas titullomas, Žorža Bizē Karmenas ārijas. Metropoles operas sezonas galā koncerts notika Zoom platformā. Katrs mākslinieks uzstājās tur, kur bija palicis, aizveroties valstu robežām.
Atsākoties nedaudzajiem klātienes koncertiem, nekas nav kā parasti. Viena kamermūzikas koncerta vietā Lielajā dzintarā un Gorā ir pa diviem. Trīs brīvas sēdvietas un viena aizņemta — tas atbilst epidemioloģiskās drošības noteikumiem. Redzēt pustukšu zāli, kad dzied tik augsta līmeņa soliste, kas šobrīd ir savā labākajā formā, ir dīvaini. Virtuozā Malkoma Martino klavierspēle un Elīnas Garančas balss, kas liek aizmirst visu uz pasaules.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.