Trīs pirmizrādes vienā mēnesī — starptautiski pazīstamā scenogrāfe Monika Pormale savā karjerā neatceras neko tamlīdzīgu. Oktobrī viņas darbs tiks nodots skatītājiem Krievijā un Šveicē. Tomēr pirmā pēc gada pārtraukuma 3. oktobrī dienasgaismu ieraudzīja izrāde Dēmōns Liepājas teātrī
Monika! Monika! Nošvīkst asfalts zem auto riepām, logi vaļā, jūsmīgas balsis vēl brīdi aizķeras gaisā. Dēmōna ģenerālmēģinājumu Liepājas teātrī skatījās pilna zāle Monikas Pormales studentu no Latvijas Mākslas akadēmijas. Garām skvēriņam, kur runājamies, bariņš dodas atceļā uz Rīgu. «Mācu kompozīciju scenogrāfijas nodaļā gan bakalauru, gan maģistru kursiem,» labprāt pastāsta skolotāja. «Savienotie trauki! Dabūju jaunu cilvēku sajūtas un viedokļus, kas formē teātra vidi. Es viņus visus slavēju, pati atceros, cik tas ir forši: vismazākajā, vārākajā idejā ieraudzīt kaut vienu sinepju graudiņu, vienu nieku, ko var attīstīt.»
Aiz Latvijas robežām pazīstamākā Latvijas scenogrāfe arī Mihaila Ļermontova poēmas dramatizējumā Kurzemes teātrī rāda, ko spēj. Pat skatuves fons deg kņazienes Tamāras kaislību liesmās. Pa minimālistiski iekārtoto telpu joņo prātā sajucis kopētājs. No tā sāk tecēt krāsa, ar ko temperamentīgā Tamāras lomas atveidotāja Anete Berķe ieziež augumu. Mati pil. Aktrise tos atsviež atpakaļ, atmuguriski uz baltas sienas uzzīmēdama Kaukāza kalnu siluetus — tā ir vieta, kur risinās Ļermontova apdzejotā drāma. Laikmetīgās džeza mūzikas trio Auziņš-Čudars-Arutyunyan ieskandina Gruzijas ritmus.
Kaut kājām — uz mājām!
«Parāda atdošana teātrim un sev,» divas dienas pirms pirmizrādes secina Monika Pormale. Caur viņai raksturīgo mieru balsī izlaužas aizkustinājums. Dēmōnam bija «jāiet gaisā» jau 28. martā, plānus izjauca pandēmija.
Februārī, ar režisoru Viesturu Meikšānu no Liepājas braucot uz Rīgu, mašīnā dzimusi doma par teātra apvienību Freshfreshfr. Abi sapņojuši par teātri, kurā uzsvars likts uz vizuālajiem un muzikālajiem elementiem. «Zināmā mērā jokošanās, vismaz no manas puses,» pasmaida Monika. «Kad presē parādījās ziņa, ka Stricka villā radies jaundibinājums Willa teātris, likās — kāpēc ne mums? Lai Latvijā ir tik daudz teātru, ka katru dienu var iet uz citu. Uzreiz uztaisīju vizuālo identitāti, Viesturs teica: viss, vēl vajadzīga tikai preses relīze.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.