Katrā grāmatplauktā

Ieskats latviešu romāna vēsturē pirms simt gadiem

Pēc Pirmā pasaules kara un līdz ar Latvijas valsts dibināšanu latviešu politikā, sabiedrībā un kultūrā sākas daudzi pirmreizēji procesi. Lielas pārmaiņas notiek arī latviešu literatūrā, kurā par vadošo un pieprasītāko žanru kļūst tieši romāns.

20. gadsimta 20. gados cilvēku lasīšanas paradumi mainās, un romāna izvirzīšanās priekšplānā galvenokārt saistīta ar šī žanra darbu pieejamību. To precīzi raksturojis Andrejs Upīts (1877—1970), norādot, ka dramaturģiskus darbus lasa maz, dzeja piesaista tikai inteliģentus, bet «romāns interesē itin visus sabiedrības slāņus, no augšējiem līdz pat apakšējiem». «Romāns ieraugāms tiklab kalpones istabiņā, kā vidējā un bagātā pilsoņa grāmatplauktā un uz augstskolas profesora galda.»¹ Romānu klāstā ikviens spēj atrast kaut ko sev piemērotu: tēmu, intonāciju, varoni, ar kuru identificēties, utt. Romāna popularitāti 20. gados veicina arī latviešu grāmatniecības uzplaukums un preses attīstība.

Grāmatniecība

No 1920. līdz 1930. gadam tiek izdots ap 140 latviešu romānu, vidēji 14 romānu gadā, tātad vismaz viens jauns romāns ik mēnesi. Divās desmitgadēs līdz Otrajam pasaules karam Latvijā reģistrēts vairāk nekā 450 (!) grāmatu izdevēju: aktīvi darbojas Jānis Roze (1878—1942), darbību atsāk grāmatizdevējs Ansis Gulbis (1873—1936), par vienu no vadošajām izdevniecībām kļūst Valters un Rapa (dibinātāji Jānis Rapa (1885—1941) un Arturs Valters (1870—1924)). Rosība ir liela un ne tikai ap daiļliteratūru vien — jaunās valsts izglītības sistēmai nepieciešamas mācību grāmatas latviešu valodā. 

Lai raksturotu romānu lasītāju skaitu un grāmatu tirāžu, labi noder kāds interesants gadījums — 20. gados izdevēju vidū parādās jauneklis, kas meklē vēl neiestaigātas grāmatniecības taciņas, turklāt īsteno citādu, no agrākiem laikiem atšķirīgu pieeju izdevēja un lasītāja komunikācijai. Tā Jaunāko Ziņu 1926. gada 25. septembra pielikumā tiek publicēts šāds sludinājuma teksts: «Oktobra sākumā sāks iznākt mūsu vērtīgo grāmatu virkne, kurā ietilpst redzamākie pasaules literatūras darbi kā no pagājušā gadusimteņa, tā arī no vispēdējā laika. Visi šie darbi parādīsies latvju valodā pirmo reizi. Mūsu izdevniecības vēlēšanās ir darīt šīs grāmatas pieejamas plašākām aprindām, tādēļ mēs esam nolēmuši lielāku skaitu eksemplāru izdalīt pilnīgi bez maksas.»² Grāmatas par velti! Vai izdevējs ir sajucis prātā, vai arī tā ir kāda afēra? Nē un nē. Aprēķins slēpjas tajā, ka lasītājam kaut kas jāsamaksā tomēr ir — viens lats par grāmatas iesaiņošanu un piegādi. Tik pārgalvīgi dāsno piedāvājumu, apķērīgi izmantojot reklāmas un inovatīvas lasītāju abonentu piesaistīšanas iespējas, īsteno jauns un ļoti uzņēmīgs puisis vārdā Helmārs Rudzītis (1903—2001), dibinādams apgādu Grāmatu draugs. Savās atmiņās viņš raksta: «Ja tagad grāmata maksāja piecus latus, ja to dotu par vienu latu, vai pircēju būtu piecas reizes vairāk? Uz šo jautājumu neviens nevarēja atbildēt. Izrēķināju: ja man būtu pieci tūkstoši pircēju, es varētu izdot labu grāmatu par šo vienu latu. Man likās, ka Latvijā vajadzētu būt vismaz 5000 cilvēku, kas uz grāmatām tikpat kāri, kāds biju es.»³ Un viņš nekļūdās. Jau pirmā Grāmatu drauga izdotā grāmata — vācu rakstnieka Bernharda Kellermana Idiots (Der Tor, 1909) — sasniedz 18 000 lielu metienu, bet 1929. gadā izdotais Ēriha Marijas Remarka romāns Rietumu frontē bez pārmaiņām (Im Westen nichts Neues) Aleksandra Grīna tulkojumā piedzīvo tam laikam rekordlielu daiļliteratūras darba tirāžu — 23 000 eksemplāru.