Pārsteigums • IR.lv

Pārsteigums

Andra Manfelde. Vilcēni. Dienas Grāmata, 2020. Jānis Joņevs. Tīģeris. Dienas Grāmata, 2020.
Arnis Koroševskis

No jauna atklājot pazīstamo un piemirsto

Uzreiz aiz skolas sētas esošās šķērsieliņas, kas bija saules pielijusi, un pāris noplukušiem vienstāva koka namiņiem garāmgājēju acīm bija paslēpti lieli, norūsējuši dzelzs vārti, aiz kuriem atradās tukšs, gandrīz izmiris iekšpagalms. Klusu stāvošais panorāmas rats, zirdziņi un autodroms palika neiepazīti — pagalmā dežurējošais darbinieks bija ar mieru par divdesmit santīmiem mani izvizināt tikai vidēja lieluma karuselī, kas atgādināja ķēžu rindā saslēgtas šūpoles, un uz mirkli es pilnīgā vienatnē zeltainā rudens novakarē lidoju — netālu no vietas, kur šobrīd jau pāris gadus atrodas tā dēvētais Dzintaru mežaparks. Lieliem dzelteniem burtiem ar otu uz karuseļa korpusa pamatnes bija uztriepts tā nosaukums — Pārsteigums. Toreiz man līdzi mugursomā bija Bagātību sala, kuru ik dienu lasīju vilcienā. Bet turpat aiz grafiti nopūstā, šņācošā un gaismu aizsedzošā, tātad mazliet biedējošā satiksmes pārvada Dzintaru dzelzceļa stacijas kioskā allaž sēdošā pārdevējtante piedāvāja nopirkt garšīgos sāļos riekstiņus vai plūmju garšas saldējumu. Tās ir manas atmiņas par 1997.—1998. gadu un reālijām, kuras lielākoties vairs nepastāv. Tikai pāris gadus agrāk pa šīm ieliņām savvaļā klīstošie, taču nesatiktie «vilcēni» manu atmiņu gaišumu ne tik daudz kliedē un demitoloģizē, cik papildina un padziļina.

Andra Manfelde savos darbos līdz šim ļāvusi lasītājam nokļūt ārkārtīgi dažādā vidē, laikā un noskaņās, sākot ar atņemto māju un piespiedu kārtā svešumā pavadīto gadu rūgtumu, Brežņeva stagnācijas ēru dažādu kaislību piesātinātajā Liepājas Karostā, beidzot ar krīzes laika necilvēcību un atsvešinātību jaunā gadsimta sākumā. Turpretī 80. gadu nogale un 90. gadu sākums ar naturālu smagmi izrakstīts autores pirmajā prozas grāmatā Adata (2005), un nu rakstniece atgriežas tieši pie šiem motīviem. Savdabīgā veidā vairākas romāna noskaņas sabalsojas ar šī gada sākumā publicēto Egīla Ventera stāstu Emulators, kurā rādīta Atmodas laika Kurzemes jūrmala — ar visām tālaika alkām un neremdināmo vēlmi pārvarēt gan fiziskas, gan arī psiholoģiskas robežas. Manfeldes vilcēni turpretī vārās savā sulā — nule kā neatkarību atguvušajā Latvijā —, un, lai arī romāna anotācijā uzsvērts, ka tā darbības laikam nav nozīmes, to līdzās Adatai var uzskatīt par literāru pieminekli paaudzei, kura piedzīvoja fundamentālās pārmaiņas, kas daudziem nežēlīgi pielika punktu.

Jau pazīstamās Manfeldes poētikas virsotnes šoreiz sniedzas vēl augstāk — romānu piesātina instrumentācijas sulīgums, vitalitāte un ekspresivitāte pamīšus ar rūpīgi izstrādātu un reālistiski autentisku raksturu lietotās valodas daudzbalsīgumu. Vienkopus savirpinātie paņēmieni — spēja radīt fotogrāfiski gleznainu noskaņu («bērnišķīga bezbēdība un staigāšana pa sliedēm, izaicinot mašīnista svilpi» un «pirms satumšanas iepļaukāts liedags») un oriģinālie salīdzinājumi (bērnība, kas «izsapņota kā apsveikuma kartīte, ko pārmērīgi uzcītīgs fotozellis retušē ar sārto un zilo», vilciens kā «melns zutis, kurš dragā, dragā, dragā…», «smaržas laužas iekšā pa logu kā dzīvība ārā no pumpuriem», rūpes kā «kaijaku gulgas pret rītu», «mākoņi peld kā jukušas milzu kaijas», skūpsts kā «trula durvju aizciršanās piespļaudītā podjezdā», balss «kā sarūsējusi ķēde», mātes sāpes kā «svina sega» un debesu pamale «koša kā ūdenī izlieta asins») padara Vilcēnus par vienu no skaistākajiem un estētiskākajiem romāniem jaunākajā oriģinālprozā. Dzejiskās valodas jauda un trauksmainums šķietami imitē kustību, enerģiju un citus lielumus, ļauj romāna aprisēs samanīt attālus ekspresionisma vaibstus, savukārt aprakstītais dabas spēks — vai tā būtu jūra, upe, zeme vai vējš, cilvēka ķermenis visā tā skaistumā vai neglītumā — tuvina Manfeldes darbu simtgadīgai literatūras klasikai, kuras šķietami pašsaprotamie arhetipi tiek pārsteidzoši atklāti no jauna. Vilcēnu sižets kļūst otršķirīgs — autori interesē sajūtas un asociācijas, ko ar valodas palīdzību var dāvāt un nodot lasītājam. 

Līdzīgi savulaik rīkojās amerikāņu kinorežisors Frānsiss Fords Kopola, kurš pirms gandrīz 40 gadiem saules piekarsētajā Talsā vienlaikus uzņēma divas spēlfilmas par jauniešu bandām; vēlos vērst īpašu uzmanību uz kolosālu līdzību ar drāmu Cīņas zivis (Rumble Fish; 1983), kuras kinovaloda — stilizētā melnbaltā estētika un ekspresionisma elementi — brīnišķīgi saplūst ar Manfeldes romāna dzejiski liroepisko pasauli.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu