Nu, Cecīlija…! Redziet, nesen viņai bija pedikīrs, atbrauca speciālists no Grobiņas veterinārā dienesta. Jau 14 gadi, nagu problēmas. Tā runādama, Aija dod gotiņai maizi lauku mājās Timbrās Dunikas pagastā starp Bārtu un Rucavu. Cecīlija ir viena no astoņām zilajām govīm ganāmpulkā. Joprojām — uz izmiršanas robežas, šie lopiņi ir Latvijas fenomens, agrāk saistīti ar Ziemeļkurzemes lībiešiem. Lauksaimniecības datu centrs šobrīd fiksējis 388 Latvijas zilās šķirnes dzīvniekus, to skaitā krustojumus. «Viena no pēdējām Jumja meitām, bet Jumis ir viens no pēdējiem zilo govju buļļiem, kuriem bijusi visaugstākā «asinība»,» Aija uzliela Cecīliju. «Tikai trīs Jumja meitas palikušas Latvijā, visas vecas.»
Aijas zilo govju stāsts sācies 2000. gadā ar Zilupi. Tās meitas: Ziema, Zeja, Zoja, Zaira, Zelda, Zeltupe. Otra ciltsmāte, Tērce, pēc sevis atstāja Tongu un Tisu. Lielākais slaucamo zilo govju skaits Timbrās bijis 13. Dejus ģimene gadiem turējusi proporcionāli tikpat daudz melnraibo un brūno govju. Ģeogrāfijas skolotāja Rucavā, vīrs — mehanizators —, viņi dzīvojuši lopiņu ritmā. «Puspiecos celties, mudīgi izslaukt govis, nomazgāties, sakārtoties, ielēkt mašīnā, uz skolu. Pārbrauc mājās, uztaisa vakariņas, izslauc govis,» Aija neslēpj, ka paņemt zilās gotiņas, kas nav tik pienīgas kā melnbaltās, daudzus motivēja subsīdijas par saglabājamas vietējās izcelsmes šķirnes uzturēšanu: 400 latu gadā, tagad tās sarukušas līdz 200 eiro. Aiziedama pensijā, viņa meitai ar znotu ļāva izvēlēties, vai zilās govis paturēt. «Abi teica: lai paliek, nevar zināt, kā viss nākotnē iegrozīsies! Tās piesaista tūristus, mūsu govis bieži tiek fotografētas. Pagājušonedēļ bija lāpnešu skrējiens apkārt Latvijas robežai, ar meitu izgājām ceļa galā, pamājām. Bet pavadošās mašīnas šoferis sāka fotografēt mūsu zilos vērsīšus — jaunlopi bija sakāpuši, kā saka, uz sūdu čupas.»
Toties apkārtnē Aiju Dejus pazīst kā zilo govju siera meistari. Piens ir maisīts, mēģinājusi taisīt arī tikai no retās šķirnes piena. Apvienības Zilā govs aklajā degustācijā siers saņēmis augstāko novērtējumu. Zilo govju pienam esot lielāks olbaltuma saturs nekā melnbalto. Aija gatavo gan mīksto, gan kūpināto, gan Rucavas tradicionālo cieto sieru. «Mēs to saucam par kūdo sieru, tas sastopams no Kuldīgas uz dienvidiem,» viņa apstiprina. «Kūds» ir sens rucavnieku vārds, kas nozīmē ‘liess’. Arī par cilvēku saka: ai, viņš ir tāds kūds, skaidro saimniece. «Siers taisīts bez jebkādām baktērijām, sīksts, piena tauku nav nemaz. Pienu nokrejo, vājpienu saraudzē, biezpienu notecina. Vajag vēl arī svaigu vājpienu, kur iemet ķimenes, lieliem gabaliem iedrupina biezpienu. Siers iznāk ziedains, ar baltiem pleķīšiem. Kad sāk atdalīties sūkalas, masu lej kāstuvē, kārtīgi samīca, liek zem sloga.»
Šogad Rucavas pirmsjāņu tirdziņā Timbru siers izķerts stundas laikā. «Cilvēki prasīja: kur ir kūdais siers? Teicu: vajag agri celties!» smejas meistare.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.