Zviedrs Jakobs Latvijā ļaujas gan dzimtajām, gan vietējām tradīcijām un priecājas par zupu izvēli
Latvija ir zupu un maizes lielvalsts — tā apgalvo zviedrs Jakobs Lalanders. Labākā, ko viņš var iedomāties, ir skābeņu zupa, pie kuras var piekost svaigu saldskābmaizi. Lai gan arī Zviedrijā skābeņu zupai ir savs nosaukums, tur tādu jau sen vairs nevāra. Jakobam patīk, kā šeit gatavo boršču, auksto zupu. «Ārpus Baltijas, Krievijas, Ukrainas dominē krēmzupas — tās man nevajag! Kad esmu Zviedrijā, man pietrūkst Latvijas zupas un maizes,» atzīst Jakobs, lai gan par izsmalcinātu gardēdi viņš sevi neuzskata, un latviešu virtuve nepavisam nebija noteicošā, lai uz šejieni pārceltos.
311 mēneši — tik precīza ir viņa atbilde uz jautājumu, cik ilgi Jakobs dzīvo Rīgā. «Plāns nebija vairāk par sešiem, tāpēc reizēm joprojām turpinu skaitīt,» viņš saka, tomēr jūtas šeit kā mājās un iemācījies teicami runāt latviski. Domājot par personisko un karjeras attīstību, Jakobs vēlējies uzzināt vairāk par Austrumeiropu. Sākumā tēmējis uz Krieviju, taču darba darīšanās nonācis Rīgā. «Toreiz Latvija vēl noteikti bija Austrumu bloka valsts. Tagad tā vairs nav,» viņš saka. Pašlaik Jakobs darbojas trīs uzņēmumu valdēs un ir attīstījis nopietnu hobiju. Sēžot pie virtuves galda, kungs ar entuziasmu izrāda fotogrāfijas, kurās pats redzams Kārļa XII laika armijas uniformā, vadot ekskursijas zviedru būvētajā Daugavgrīvas cietoksnī. «Mans stāsts izved tūrē cauri četriem gadsimtiem ar domu pievērst uzmanību cietoksnim kā nozīmīgam kultūrvēsturiskam objektam,» rezumē gids un uzņēmējs.
Atsauces uz aizraušanos ar vēsturi iezogas, kad bijušais stokholmietis runā par zviedru tradicionālo virtuvi. Viens no ēdieniem, kuru viņam pietrūkst Latvijā, ir dzelteno zirņu zupa jeb ärtsoppa. «Tā nav ne putra, ne biezzupa, ne arī kā buljons. Zviedru zirņu zupai ir īpaša konsistence, tai pievieno speķi, timiānu un citas garšvielas.» Desertā pasniedz plānās pankūkas ar putukrējumu un ievārījumu. «Tas Zviedrijā ir ceturtdienu pusdienu standarts, ko piedāvāja arī tad, kad karaliskajā armijā dienēju Gotlandē. Tas bija svēts brīdis! Pat Stokholmas «kebabifikācija» šo tradīciju nav iznīcinājusi,» stāsta Jakobs. Kā tā radusies un kāpēc šāda kombinācija iecienīta tieši ceturtdienā, viņš nezina, taču māk teikt, ka reiz kāds Zviedrijas karalis, tīkodams pēc varas, ar arsēnu zirņu zupā nogalinājis savu brāli.
Savukārt cits valdnieks ņēmis nelabu galu, negausīgi apēdot 13 štopkūciņas jeb semlas. «Tā ir kviešu miltu bulciņa, kurai iekšā mandeļu masa, putukrējums un pa virsu pūdercukurs. Latvieši nešķiro mandeļu masu un marcipānu, bet tas nav viens un tas pats! Mandeļu masa ir mīkstāka, saldāka. Marcipāns, manuprāt, ir domāts tikai konditorejas izstrādājumiem.» Semlas ir iecienītas arī Somijā, Norvēģijā un pirms gadiem divsimt, Jakobs zina stāstīt, arī Vācijā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.