Nacionālā teātra režisore Ināra Slucka un viņas meita scenogrāfe Marija Ulmane sarunājas par to, ko nozīmē mātei un meitai būt uz vienas skatuves
Tagad kādu laiku tā būs — intervijas notiks, raugoties nevis sarunas biedram acīs, bet datora ekrānā. Ar režisori Ināru Slucku un jauno, daudzsološo scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Mariju Ulmani jau sen bijām vienojušās izrunāties pēc viņu kārtējā kopdarba, Federiko Garsijas Lorkas lugas Jerma uzveduma Tukšais zieds Nacionālajā teātrī. Starp daudzajiem radošajiem tandēmiem, kuri no laika gala raksturīgi latviešu teātrim, šāds vēl nav bijis — māte un meita.
Cik daudz šajā pēctecībā gēnu mantojuma un «burbulī» auguša bērna nolemtības, cik — neatlaidīgi izcīnītas patstāvības? Cik viegli vai grūti sievietei, arī 21. gadsimtā, tikt pamanītai un — galvenais — respektētai par maskulīnām uzskatītās profesijās?
«Marija ir pirmais scenogrāfs, kas tik jaunos gados strādājis uz lielās skatuves,» ar mierīgu lepnumu sacīja Ināra Slucka. Marijai ir 23 gadi, un viņai šogad jābeidz studijas maģistrantūrā. Viņas ir vērtīga radoša savienība — pašcieņas pilns briedums un jaunība, kas nebaidās apmaldīties, kļūdīties, arī nobīties. Un pašas to apzinās.
Marija, vai jūs esat kulisēs audzis bērns?
Marija. Es pavadīju kādu laiku teātrī, bet ne pārāk daudz. Man patika gaidīt mammu, lai pēc mēģinājumiem ietu mājās, man patika krāsoties, skatīties, kā aktrises ģērbj savus krāšņos tērpus. Es sēdēju kulisēs, un aktieri man «sita pieci», kad nāca nost no skatuves.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.