1990. gada 11. martā Lietuva pirmā no Baltijas valstīm pasludināja neatkarības atjaunošanu. Ir turpina rakstu sēriju Ceļš uz 4. maiju — par izšķirošajām nedēļām, kas noveda līdz neatkarības deklarācijai
Baltijas valstu ceļā uz atbrīvošanos no okupācijas vienubrīd Lietuva likās esam pastarīte. Pirmā nozīmīgā pretpadomju manifestācija notika Latvijā 1987. gada 14. jūnijā, kad Helsinki-86 organizēja ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa. Pirmās runas par ekonomisku patstāvību un tautas frontes dibināšanu izskanēja Igaunijā 1987. gada otrajā pusē un 1988. gada sākumā. Lai gan arī Lietuvā 1988. gadā notika lielas demonstrācijas un oktobrī tika dibināta tautas frontes tipa organizācija Sajūdis (lietuviski — «kustība»), līdz 1989. gada beigām lietuvieši nebija celmlauži.
Tas varētu šķist pārsteidzoši, jo partizānu pretošanās okupācijai pēc Otrā pasaules kara beigām Lietuvā bija visspēcīgākā un Brežņeva gados disidentu aktivitātes visplašākās — visilgāk iznākošā pagrīdes publikācija PSRS vēsturē bija Lietuvas Katoļu Baznīcas Hronika (1972—1991).
Taču demogrāfiskā situācija, kas Latvijā un Igaunijā radīja nopietnas bailes par pamatnāciju nākotni, Lietuvā nebija tik biedējoša — 1989. gadā lietuvieši veidoja 80% no republikas iedzīvotājiem. Līdz ar to nebija arī tik liels augoša izmisuma radīts spiediens rīkoties ātri.
Tomēr, reiz uzņēmusi tempu, Lietuvas neatkarības kustība aizsteidzās pārējiem baltiešiem priekšā un vienlaikus piesaistīja vislielāko pasaules uzmanību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.