Iemācīties ciest — viens vingrinājums dzīves mācībā
Dažus mēnešus viss mūsu dzīvē bija perfekti, dzied Stīvens Vilsons (Steven Wilson). Dažas dienas pēc tam, kad iestatīju šo dziesmu tālruņa zvanam, nonācu slimnīcā. Gausajās, baiļpilnajās dienās, noskaidrojot, ko patiesībā nozīmē vārdi «ja nu», «varbūt», «mēs nezinām», «iespējams», «nekad», kad telefons iedziedājās We have got a perfect life, tas skanēja kā ņirgāšanās. Taču sērīgo dziesmiņu telefona zvanā saglabāju kā atgādinājumu iespējai pasmaidīt gan par naivumu, gan ciešanām. Kad līst lietus un netiec ārā ieelpot liepu ziedu smaržu, kad uzzini sliktus jaunumus, kad sāpes atgriežas, kad zaudē darbu… Kāda būtu mūsu dzīve, ja tajā nebūtu sāpju un zaudējumu? Dzīve bez nodevības, trūkuma, parādiem, dusmām, bailēm, vecuma, šķiršanās. Kāda būtu mūsu dzīve, ja mēs varētu to izvēlēties? Bezrūpīga, laimīga, harmoniska, apzināta, baudpilna, pašu izplānota un radīta — perfekta dzīve.
«Arvien vairāk padsmitnieku izmanto kouču pakalpojumus. Savs individuālās izaugsmes treneris ir 35% aptaujāto Z paaudzes (dzimuši pēc 1995. gada) respondentu, noskaidrojusi
Starptautiskā Koučinga federācija,» raksta britu laikraksts The Guardian. Virtuālajā vidē dzīvojošajiem realitātē koučs vajadzīgs kā atbalsts. Treneris palīdz pārvarēt grūtības skolā, veidot karjeru un meklēt dzīves jēgu, tikt galā ar dzīvi. Jaunībai piemīt drosme atzīt neziņu. Kurš gan māk dzīvot? Ja mēs mācētu dzīvot, nebūtu tāda pieprasījuma pēc «kā, kādā veidā?» kultūras — padomu grāmatām, lekcijām, raidījumiem, semināriem, nebūtu tik daudz profesiju, kuru darbinieki palīdz meklēt atbildes uz svarīgiem jautājumiem: treneri, psihologi, psihoterapeiti, garīdznieki, astrologi. Kā izvēlēties īsto profesiju, dzīvesdraugu, nekustamo īpašumu, vaļasprieku, bērnudārzu, kā atvērt un izpaust savu potenciālu, skaisti novecot, kā saglābt laulību un saglabāt tvirtas ciskas utt. Vai padomu nozares milzu apmērs liecina par bezpalīdzību vai, tieši otrādi, par briedumu, apzinātu spēju veidot savu dzīvi?
Ir patīkami domāt, ka esam savas dzīves autori: kā izlēmu, tā dzīvoju. Taču, nonākot bezizvēlē, ciešanas rodas arī no apjēgas, ka (pēkšņi) no mums tik maz vai vispār nekas nav atkarīgs. Kaut kas ir neatgriezeniski noticis, un mūsu gribai, spējām vai naudai pār to nav teikšanas. Tāda netaisnība, mēs domājam. Par ko man tas? Es taču dzīvoju kārtīga pilsoņa dzīvi, nodokļus maksāju, uz vēlēšanām gāju, lūdzos, atkritumus šķiroju — un še tev! Bizness iznīka, draugs nomira, darbu nedabūju, ērce iekoda, mašīnu nozaga… Ciešanās sākam pieminēt likteni — vārdos allaž ir iespēja vai nu uzņemties atbildību par savu dzīvi, vai no tās atkratīties, un, tiklīdz pieminam likteni, mūsu pašu loma sarūk. «Ko tu padarīsi…» sīkās un lielās ķezās, nopūzdamās mēdza teikt kāda mīļa radiniece. Ko padarīsim, kad neko nevaram darīt? Varbūt tā ir dzīves galvenā mācība — saprast, kā varam būt lielāki par ciešanām arī tad, ja nespējam ietekmēt notiekošo.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.