Ginta un Andris Apsīši Mālpils zemenes izveidoja kā vienu no saviem lauksaimniecības biznesiem, bet palika pie tām kā sirdij vistuvākā
Andra viedtālrunī sakrājušās šīs vasaras bildes no pirmajiem zemeņu svētkiem, kurus kopā ar pašvaldību un citiem vietējiem uzņēmējiem Mālpils zemenes sarīkojušas: notiek krāsains tirdziņš, uzstājas bērnu pašdarbības kolektīvi, konkursā gardākās zemeņu tortes vērtēt kā eksperte uzaicināta Ilze Jurkāne no Rīgas. «Sanāca ap pieciem tūkstošiem cilvēku,» saimniekam acis priekā mirdz. «Nākamgad taisīsim svētkus atkal.»
Šī dzīvespriecīgā epizode ir nieks, salīdzinot ar lepnumu un prieku, kas no Apsīšu pāra staro, kad pēcāk viņi izrāda savus zemeņu laukus — leknas, spožām lapām garumgarās vagās Latvijā audzētās zemenes gozējas jūlija nogales saulē. Sākot ar agrajām šķirnēm un beidzot ar vēlajām, sarkanās ogas šeit audzē visu vasaru. «Nu, pēc kā garšo?» Andris liek kāpt vagā un noplūkt ogu. Meža zemeņu garša. «Uzminējāt!» uzņēmējs apstiprina. «Tādu šķirni gribējām, nu mums tā ir.»
Apsīšu pārim Mālpils zemeņu bizness nav tikai peļņas avots, bet arī sirdslieta. Ginta tālrunim izvēlējusies Eolikas melodiju Zemeņu lauks, bet Andris par sievu glīti sarkanā krekliņā saka: «Skaista! Vēl skaistāka nekā zemenes!»
Kad Apsīši gandrīz pirms trīsdesmit gadiem sāka zemeņu biznesu, pieredze augļkopībā un tirdzniecībā viņiem jau bija. «Strādājām uz lauka, produkciju tirgojām,» Andris atsauc atmiņā laiku, kad ar sociālismā oficiāli neakceptēto «biznesu» — ziedu un lauksaimniecības produktu audzēšanu — ģimenes varēja nodarboties no darba brīvajā laikā, naudu pelnot tirgū.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.