Jaunie mediķi Roberts un Linda Federi karjeru sāka veidot Vācijā, un tā viņiem sanāca lieliska. Taču šovasar viņi atgriezās mājās ar pārliecību, ka tomēr ir vajadzīgi savai valstij
Vācu draugi jauno kardiologu Robertu jokojoties sauc par latviešu Trampu. Jo viņš ar tādu degsmi runā par savu zemi, ka teikto var viegli palikt zem lozunga «Padarīsim Latviju varenu!». Klausoties Robertā, jāpiekrīt vācu draugiem. Viņā nav ne miņas no latviešiem raksturīgās pieticības. Aizsvilstas, ja dzird Latviju salīdzinām ar Igauniju. Nē, jānosprauž mērķis divu gadu laikā kļūt par tādu pašu labklājības zemi kā Norvēģija vai Šveice! «Pārstājam sevi mocīt ar mazuma sajūtu! Jāuzliek beidzot augsta latiņa. Iedomājieties, ka skrienat maratonā, finišējat 43. un visu atlikušo dzīvi jūsu vienīgā doma, kā sasniegt 42. vietu. Bet vajag tiekties uz pirmo!» pārliecinoši skaidro Roberts.
«Tātad tavs mērķis ir padarīt Latvijas kardioloģiju varenu?» pārjautāju Robertam. «Nē, mans mērķis ir padarīt varenu Latviju!» viņš izlabo. Sieva Linda tikai piebilst, ka viņš ir ļoti mērķtiecīgs.
«Paskatīsimies, ko vēl varu!»
«Pirms astoņiem gadiem braucām uz Berlīni ar domu, ka neatgriezīsimies. Mums bija draugi, kas arī pārcēlās uz dzīvi Berlīnē un teica, ka noteikti būs atpakaļ. Bet tagad mēs esam te, bet draugi sapratuši, ka negrib atgriezties,» stāsta Linda. Ar Gustavu (5) un Gerhardu (2) Latvijā ir jau mēnesi. Bet Roberts tikai nedēļu. Mājokli vēl nav atraduši, pagaidām dzīvo Lindas vecāku mājā.
Trīsdesmitgadnieki Roberts un Linda ir kopā jau 15 gadus — iepazinās, mācoties Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. Abi vienā gadā iestājās Rīgas Stradiņa universitātē medicīnas studiju programmā. Tikai Linda pirmajā gadā saprata, ka par ārsti nevēlas strādāt, un sāka studēt uztura zinātni. Savukārt Roberts 2009. gadā guva iespēju studentu mobilitātes programmā Erasmus gadu mācīties Berlīnē. «Aizbraucu, izkāpu no metro Aleksandra laukumā, stāvēju un domāju, kā man tālāk rīkoties. Jo vācu valodas zināšanas toreiz bija… nekādas,» atceras Roberts. Divus mēnešus mācījies valodas kursos un augstskolas lekcijas apmeklējis ar domu, ka būs vien jāņem akadēmiskais gads. Taču studiju gada vidū pēkšņi pamodies spīts nokārtot visus eksāmenus. «Un visus nokārtoju pirmajā reizē,» atceras Roberts. «Taču skaidri atceros, kā izgāju ārā no ginekoloģijas eksāmena, ko biju veiksmīgi nokārtojis, bet restorānā nemācēju karotīti pajautāt.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.