Par šo summu varētu uzcelt 15 jaunas un dārgas akustiskās koncertzāles Rīgā. Vai 28 lētākas. Šī summa ir 1,8 miljardi eiro, ar kuriem tikai desmit gadu laikā mēs kā elektrības rēķinu maksātāji esam subsidējuši it kā «zaļas» enerģijas ražošanu Latvijā, valstij iepērkot to par dubultu, trīskāršu vai pat vēl augstāku cenu, nekā elektrība reāli maksā tirgū.
Es saku «tikai desmit gadi», jo šī ir summa no 2008. līdz 2017. gadam, taču subsīdijas joprojām turpinās — pretēji politiķu pirmsvēlēšanu solījumiem, OIK sistēma nav apturēta. Un es saku «it kā zaļa» enerģija, jo patiesībā liela daļa šīs naudas nonāk pie elektrības ražotājiem, kas kurina Krievijas gāzi, lai saražoto strāvu pārdotu valstij par divkāršu cenu, bet siltumu izmantotu apkurei vai ļoti bieži vienkārši izkūpinātu pa tukšo. Turklāt vairāk nekā 40 mazās spēkstacijas to var izkūpināt, pat nekrāpjoties, pilnīgi likumīgi, jo valsts pati ir atļāvusi tām neievērot efektīvas koģenerācijas noteikumus, kuru dēļ šis valsts atbalsts vispār bija iecērēts. Eiropā iedibinātās sistēmas lepnais nosaukums «augstas efektivitātes koģenerācija» pie mums Latvijā faktiski iztulkots kā liela peļņa dažiem uz visas sabiedrības rēķina. Efektivitāte droši vien ir augsta — galu galā, no šiem enerģijas biznesmeņiem aizvadīto gadu laikā 1,3 miljoni eiro ieplūduši partiju legālajās kasēs vien.
Šajā un divos nākamajos žurnāla numuros turpināsim pētījumu par OIK biznesu, jo vēlamies, lai šī negodīgā sistēma, kas sadārdzina elektrību un traucē daudzu uzņēmumu konkurētspējai, tiešām beigtos. Dzīvot zaļi — tas nenozīmē zaļu dzīvi šauram politbiznesmeņu lokam.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.