Laikmetīgais un mūžīgais • IR.lv

Laikmetīgais un mūžīgais

Jēkabs Reinis (Uldis) un Laura Siliņa (Barba) Nacionālā teātra izrādē Pūt, vējiņi! Foto — Kristaps Kalns

Teātra kritiķes Zane Radzobe un Edīte Tišheizere dalās ar saviem spilgtākajiem sezonas iespaidiem. Nepalaidiet rudenī garām šīs izrādes! 

Zane Radzobe, žurnāla Ir teātra kritiķe

Labākais, kas pagājušajā sezonā Latvijas teātrī atrodams, uzrunā kā divas galējības, gandrīz vai atšķirīgi teātra veidi: viens, kas pāri visam liek vizuālu krāšņumu, otrs — vēstījumu, reizumis pat skopā estētiskā noformējumā. Tā ir savdabīga formas un satura cīņa, kurā uzvarētājs ir skatītājs, jo lieliski skatuves darbi atrodami gan vienā, gan otrā nometnē.  

Latvijas teātri patlaban aizrāvušies ar izrāžu noformēšanas jautājumiem un nereti sajūsmina ar bakhanāliskām skaistuma izvirtībām. Par spīti estētikas teorētiķu bažām, ka masveida izskaistināšana notrulina spēju uztvert aiz iepakojuma paslēpto (saturu, problēmas), vērot pasauli it kā caur telefona kameru un meklēt fotogēniskākos leņķus ir laikmeta neizbēgamība. Tomēr vislabāk, protams, ja izdodas savienot laikmetīgo ar mūžīgo, formu un saturu. Šāds gadījums ir viena no sezonas spilgtākajām izrādēm — režisora Elmāra Seņkova iestudētā Pūt, vējiņi! Nacionālajā teātrī. Ja vēl neesat to redzējuši, aizejiet! Gudra, aizkustinoša, dziļa, liela un, jā, arī skaista izrāde. Vai Indras Rogas Hamlets Valmieras Drāmas teātrī, kas pievilcīgu vizualitāti un skatītājus sajūsminošus trikus apvieno ar skaudri godīgu paškritiku, pierādot, ka teātru mārketinga nodaļu vēlmes pēc pārdodama produkta un teātra mākslas cēlākie mērķi viens otru neizslēdz.

Savukārt skalas otrā pusē atrodas tie mākslinieki, kas aicinājuši skatītāju uz skatleņķa maiņu. Šis ir mans, gluži subjektīvs sezonas notikumu tops. Teātra apvienība Kvadrifrons, kas iemitinājusies Rīgas Cirka telpās, fokusē uzmanību uz miesā un garā jaunu skatītāju auditoriju, un teātra pirmā sezona ļauj no viņiem gaidīt lielas lietas. Ulda Tīrona iestudētā Tomasa Manna Apmānītā, kas sajūsminās intelektuāla teātra fanus. Alvja Hermaņa Linda Vista — izcila komēdija, kuras vieglums maskē rafinētu režisora darbu, bet izceļ aktieru talantu (Andris Keišs, Gundars Āboliņš, Sandra Kļaviņa, Baiba Broka, Elita Kļaviņa, Jānis Skutelis — galu var dabūt, cik asprātīgi!). Un arī Hermaņa Vēstures izpētes komisija. Šī ir izrāde, kas vienīgā (!!!) Latvijas teātrī uzdrošinājās pieskarties tēmai, par kuru sabiedrībā ar veselīgāku pašapziņu un morālo stāju, domāju, būtu runājuši visi, proti, čekas maisiem. Vērtējot kā iestudējumu, labs darbs. Vērtējot kā notikumu, lakmusa papīriņš sabiedrībai, kura izrādes visai pretrunīgo saturu norija kā ogu, bez jautājumiem vai diskusijām. Bet tā jau ir sabiedrības vaina…

 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu