Izrādē par mākslinieci Aleksandru Beļcovu neatšķetināmi savijas nostalģija pēc neiespējamas pagātnes, avantūras gars un sīkstums
Portretizrādes par Latvijas māksliniekiem nupat iznāk cita pēc citas, turklāt katrai piemīt savs šarms un arī virsuzdevums. Ingas Ābeles Meistars un Aleksandra Ināras Sluckas iestudējumā, man šķiet, ir izrāde par to, ka māksla dzīvē nav galvenais, taču reizēm vienīgais, kā dēļ vēl vērts dzīvot. Un šai izrādei ir sava virsskaņa.
Nosaukums Meistars un Aleksandra nepārprotami norāda uz saikni ar Mihaila Bulgakova romānu Meistars un Margarita. Romāna varones liktenīgā, neizprotamā un nepaskaidrotā mīlestība pret savu Meistaru minēta arī programmas grāmatiņā, un tas piešķir izrādei gan plašāku kontekstu, gan… nodara pāri, izsaucot gaidas, kas nepiepildīsies. Romans Suta nebūt nav bijis Bulgakova Meistars, un tāds viņš nav arī Ingas Ābeles lugā. Rodas sajūta, ka mākslinieka raksturs un liktenis pats par sevi arī nemaz nav bijis interesants: ne viņa glezniecība un fauniskā daba, ne noslēpumainais un avantūristiskais gals kaut kur Gruzijas čekas pagrabos neietilpst lugas ietvarā. Dramaturģe viņu lugā ielikusi drīzāk kā noteiktu zīmi vai, iespējams, fonu, kam jāizceļ galvenā figūra ar tās smalkajām niansēm un nokrāsām. Jo lugas un iestudējuma centrā nepārprotami ir «Margarita», proti, Aleksandra Beļcova, kas nav tikai mūza vai iedvesmotāja, bet pati ir Meistars, radītājs vai, vēl spēcīgāk, radītāja — visplašākajā šā vārda nozīmē.
Radīšana kā ceļš, kā distance starp impulsu un iznākumu ir viens no galvenajiem Ināras Sluckas iestudējuma motīviem. Tāpat kā nepārvaramais attālums starp pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Biogrāfiskais stāsts par Krievijas mazpilsētā augušu meiteni no lielas pareizticīgo ģimenes ar noteiktiem ētiskajiem un estētiskajiem principiem, kuru karš un revolūcija aiznes līdz Penzas mākslas skolai, no kurienes viņa, mīlestības vadīta, nokļūst Petrogradā un pēc tam līdz Latvijai, tiek izspēlēts visnotaļ askētiski. Pianīns, divi laika nopulēti vilciena vagona soli. Režisore kopā ar scenogrāfi Mariju Ulmani šo pieticīgi iekārtoto spēles laukumu vajadzības gadījumā paplašina gan laikā, gan telpā — uz ekrāna parādās cilvēks, kura nav klāt vai kurš vispār eksistējis kādā citā dzīvē, ainava, kas iespiedusies atmiņā uz palikšanu, glezna, kas visam notiekošajam piešķir papildu dimensiju.
Šīs telpas un laika pilntiesīga saimniece ir aktrises Zanes Dombrovskas spēlētā Aleksandra Beļcova. Sen neatceros saņēmusi tik dziļu gandarījumu, skatoties tuvplāna spēli. Šajā lomā Zane Dombrovska patiešām kļūst par «caurspīdīgu aktrisi»: klusa un atturīga, sevī vai partnerī gremdējusies, viņas varone izdzīvo pasauļu bojāeju, bērna dzimšanu, tuva cilvēka nodevību. Nekādu ārēju spilgtumu vai viegli nolasāmu metaforu — gludi, vidū pāršķirti mati, vienkārša brūnraiba kleitiņa, pāri laikiem un modei (Marija Ulmane ir arī kostīmu māksliniece). Toties neiedomājami aktīva iekšējā dzīve, precīza doma un spēja atklāt jūtas tieši tāpēc, ka tās visiem spēkiem tiek slēptas. Acu skatiens, kurā nojaušamas asaras, kas tā arī nenorit. Tik tikko manāms svešāds akcents, varbūt pat tikai intonācija. Ķermeņa valoda, kura pasaka vairāk par vārdiem: sakumpusi mugura, kamēr rokas auklē klēpi satīņātu žaketīti — Aleksandra ir pamesta Parīzē viena, un drīz jādzimst bērnam. Balss, kas mainās, vairākkārt dziedot vienu un to pašu (kā izrādās, anarhistu radītu) dziesmiņu par cāli, kurš, vārīts, cepts vai aplaupīts, tomēr neganti grib dzīvot. Ļoti dziļi skar šī savienība starp aktrisi, režisori, dramaturģi, scenogrāfi un… varoni.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.