Kādas ģimenes ligzdas stāsts dokumentālajā filmā Zorjana Horobraja
Nemaz tik bieži filmu skolas diplomdarbi nesāk patstāvīgu dzīvi kinorepertuārā, bet tieši tā ir noticis ar Elitas Kļaviņas filmu. Tam ir vairāki iemesli — nevaram noliegt, ka režisores jeb pirmām kārtām Jaunā Rīgas teātra aktrises vārds kalpo kā teicams publicitātes rīks. Elita Kļaviņa ir arī pazīstama kinoaktrise, turklāt piedalījusies ļoti atšķirīgu režisoru — Aigara Graubas, Viestura Kairiša un pavisam nesen arī Zigfrīda — filmās. Par lomu kinodarbā Rīga. Dublis 1 Kļaviņa pērn saņēma Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps.
Zorjana Horobraja nostādījusi aktrisi kameras otrā pusē — viņa ir gan filmas režisore, gan operatore. Dokumentālā pilnmetrāžas filma ir drosmīga diplomdarba izvēle — iet savu ceļu, būt pārliecinātai par stāstu un tā vēstījumu, kā arī sekot varoņu dzīves norisēm divu gadu garumā. Centrā ir Zorjana un Edgars, kuriem ir tikai 17 gadu, kad pasaulē nāk viņu pirmdzimtais, un filmas laikā esam liecinieki arī otrā bērniņa dzimšanai. Jaunās ģimenes ikdiena ir drīzāk pagaidu variants — šaurās rocības dēļ Zorjana ar bērniem dzīvo pie mātes mazā lauku mājiņā, savukārt Edgars strādā pilsētā, sievu un bērnus apciemojot brīvdienās. Pārmaiņas ierastajā dzīves kārtībā ir neizbēgamas.
Pilsētvides un lauku ikdienas kontrasts bijis pietiekami riskants uzstādījums — gluži vai kārdinājums iekodēt filmā pareizo un nepareizo. Tomēr Kļaviņa ir izvairījusies no attieksmes paušanas, ja neskaita atšķirīgo kadra kolorītu — pilsētā vēsu un bezpersonisku, laukos — siltu un intīmu, kas gan, iespējams, ir netīši panākts efekts, ko rada mākslīgais apgaismojums vienā un dienasgaisma otrā gadījumā.
Zorjana Horobraja ir ar ārkārtīgu iejūtību un uzmanību veidota filma. Tās īpašo noskaņu rada kadri, kuriem var arī nebūt lielas nozīmes stāsta kontekstā, tīri intuitīvi, maņu līmenī uztverami — kustības, detaļas, skatieni, frāzes. Vecais, uz vienu sānu sašķiebies namiņš, kur savulaik uz dzīvi no pilsētas pārcēlās Zorjanas māte, kur uzaugusi viņa pati un pirmos dzīves gadus vada viņas dēli, šeit ir kā pasaules centrs, kurā valda vienlaikus pirmatnējs haoss un neticama harmonija. Mazi puikas ar baltām matu cirtām skraida apkārt pavisam plikiņi, kazlēni, kuri jāņem uz istabu, lai pieņemas spēkā, kaķu komanda uz mūrīša — tā ir apbrīnojami silta vide, kurai nav ne mazākās sasaistes ar apkārtējo pasauli un tās noteikumiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.