Stāsts
— Un es jums saku — «ticiet, svētlaime caur pazemību nāk», — viņa noteica savā krekšķošajā balsī un plaušās ievilka dūmu no tēva lielās koka pīpes. Tādas, ar izliektu iemuti un paresnu, uz augšu pavērstu galviņu, kur iebērt tabaku. Vienu brīdi šķita, ka virs galvas mezglā saņemtie mati pēkšņi izplešas kā miglājs. Tieši tādā krāsā tie bija. Kad noplaka no mutes un nāsīm izpūstie pīpes garaiņi, pamanīju, ka matu mezgls viņai uz pakauša stāv kā iepriekš. Večas skatiens lika sajusties pavisam neomulīgi, it kā viņa uz grēcinieku baru lūkotos, kas gaida grēku atlaišanu, un es visgrēcīgākā no visiem, jo uz mani viņa pat neskatījās, lai gan nešaubīgi jutu, ka Veča redzēja katru kustību, pat vairāk — katru elpas vilcienu, kas cilāja manu krūšukurvi. Turklāt nez kāpēc man radās sajūta, ka jāelpo mazāk, it kā izliekoties, ka esmu bez elpas.
— Nauda… nauda. Kad tev tās būs gana, — viņa pāršķēla neveiklo klusumu. Samiegusi acis, skatījās man garām tik koncentrēti, ka arī es palūkojos krēslainajā tukšumā. Gribējās iebilst, bet mute neklausīja. Beidzot saņēmos, noriju siekalas, kuras tik tikko paslīdēja garām kamolam kaklā, tad caur sausām, stīvām lūpām tik tikko dzirdami izdvesu:
— Bet kā tad lai es viņam tās bēres uztaisu?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.