Senāk man patika šūt. Viena no pamatīgām mācībām, ko pusaudža gados apguvu diedzot un ārdot, – ja vīle aizgājusi greizi, labāk tūliņ izārdīt un pāršūt, jo no pētīšanas un grozīšanas kļūda nepazūd. Tagad vairākkārt esmu pieķērusi sevi pie domas – ja šis gads būtu kleita, vairākas vīles būtu jāizārda un jāpāršuj. Taču laika šujmašīna tik dragā uz priekšu, tāpēc šogad šķībi aizlaistais spiedīs un grauzīs vēl labu laiku, un kas vēl zina, kādi mezgli vai savilkumi radīsies nākamgad.
Šādā saraustītā laikā prātīga pieeja ir saglabāt iekšēju mieru, domu skaidrību un atvērtību – lai turpinātu savu ceļu un atbalstītu arī citus, kas paveic labas lietas. Tāpēc gada noslēguma numurā uz vāka esam izcēluši četrus cīnītājus, kas spēj iedvesmot.
Viestura Kairiša filma Melānijas hronika ir no gaismas celtais piemineklis visiem izsūtītajiem, taču režisors atgādina – smago vēstures tepiķi, zem kura pabāžam neērtās tēmas, viņš ceļ augšā mūsu šodienas un nākotnes dēļ. Dullais Dauka, kuru interesē horizonts, – te viņš ir, Kārlis Bardelis, sveiks un vesels atgriezies no Atlantijas okeāna šķērsošanas airu laivā un jau prāto, vai nākamo ceļojumu pašam pie sevis neveikt ar atsperīgu rīku, lecot kā sienāzim. Bet kāpēc drosmīgā zinātniece, kas pētīja nāvējošas suņu slimības saistību ar Dogo pārtiku, nu apsver aizbraukšanu no valsts? Un kas iedvesmo desmit gados par starptautisku zīmolu izaugušās Madaras veidotāju no rīta celties un darīt?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.