Balāde par cilvēku un gulbi

Piecu dienu ekspedīcija Kurzemes purvos, kopā ar zinātniekiem dzenoties pakaļ ziemeļu gulbjiem

Kurzemes laiks ir divpadsmit dienā, vēsta radiobalss automagnetolā, un ēterā seko kaut kas no Saldus saules repertuāra. Taču noklausīties latviešu roka gabalu līdz galam nesanāk, jo mums priekšā nobremzē baltais busiņš, kuram sekojam pa dubļainu meža ceļu kaut kur Aizputes apriņķī. Ekspedīcijas vadītājs – Latvijas Dabas muzeja ornitologs, Latvijas Gulbju izpētes biedrības priekšsēdētājs, bioloģijas doktors un vienkārši labs cilvēks ar plašo slāvu sirdi Dmitrijs Boiko – izrausies laukā un palūkojies tālskatī uz aizaugušo mazpurvmalas dīķi, noziņo visiem stāvokli vietējo gulbju ģimenē. Niedru ligzdā četri mazuļi. Pēc dažiem mirkļiem Artūrs Kārkliņš, ģenētikas maģistrs, ar mednieka straujumu štropē vaļā laivu no sava zaļā forestera jumta, vienlaikus pa brikšņainajām dīķa krastmalām izkomandēdams pārējos, pārsvarā topošos un esošos bioloģijas bakalaurus.

Gulbju ģimenes idille ir pagalam – piepeši, nez no kurienes uzradušies, no visām pusēm tiem virsū brūk divkājaini radījumi peldvestēs. Klupdami un krizdami cilvēki skrien un brien cauri niedrēm, dūņām un krūmājiem, liekot putniem glābties, ko pleznas spēj, iekšā dziļākos ūdeņos. Taču arī tur priekšā izrādās cilvēki laivās. Uz dīķa sākas mežonīgs jandāliņš. Abi gulbju ģimenes vecāki, apjaušot niecīgās izredzes aizstāvēties, izdzīvošanas instinkta vadīti, sāk ieskrējienu pa ūdeni un cenšas paglābties gaisā, kaut gan šajā laikā spārniem mainās spalvas un pacelties ir grūti. Jaunuļi, lidot vēl nemācēdami, apjukuši šaudās no vienas puses uz otru un lūko atrast kādu spraugu aplencēju ķēdē. Artūrs ar savu mazo upes kajaku iesēžas vienam astē un, kārtīgi airēdams, pēc mirkļa ir tam blakus. Jaunais gulbis vēl mēģina paglābties ienirstot, taču ir jau par vēlu. Saķerts aiz kājas, pēc mirkļa tas guļ uz grīdas sava mednieka laivā.

Atlikušie trīs, pārdzīvojuši pirmo uzbrukuma vilni, tikmēr ieperas pretējā krasta niedrēs. Artūrs no laivas sauc, lai ķērāji nerāda sevi (jo gulbji redzot labāk nekā cilvēki), un tad var gadīties, ka jaunais putns ieskries tieši rokās! Taču gulbjiem ir sava dabas dota gudrība, un, atraduši kādu cini vai krūmu, kur paslēpties, tie sastingst, cik vien mazi spēj, un gaida kaut stundām ilgi, ja vajag. Tad gulbi kārtīgā purvā var nepamanīt arī metra attālumā. Vienīgais, kas cilvēkam atliek, – bradāt un ķemmēt. Pēc desmit minūtēm divi slēpņi ir atklāti, un bēgļi sasietām kājām guļ blakus pirmajam upurim krastmalas pļavā, bet trešais ir izgaisis. Varbūt paguva ieskriet mežā. Varbūt atrada izcilu slēptuvi. Varbūt vienkārši paveicās.