Uldis Marhilēvičs (58) nekrita kārdinājumā palikt Amerikā, bet par sapelnīto honorāru uzcēla māju jūras krastā Pāvilostā. Senču pilsētu otro gadu pēc kārtas pieskandinās viņa rīkotais festivāls Zaļais stars
Tas ir Pāvlostas karogs – Uldis Marhilēvičs ar re-spektu paceļ acis, kur pagalmā pret debesīm plīvo mastā uzvilktais zilas, baltas un smilšu krāsas zīds ar sarkanu, līku kāpu priedi pilsētas ģerbonī. «Vietējie nesaka «Pāvilosta», bet «Pāvlosta»,» viņš, decenti izrunājot, vērš uzmanību detaļām. «Mēs, Liepājas brāļi, pat dziedājām dziesmu, kas tagad ir paņemta par pilsētas himnu – Ai, Pāvlosta!» viņš piemin savu kompozīciju ar attiecīgu piedziedājumu un Guntara Rača vārdiem: «Kur Akmensrags no vienas puses aiztur vēju, un Labrags otrā pusē jūru mierina, tur zvejnieksievas vētras laikā vāra tēju, kad vīri lēni pietauvojas ostmalā.»
Dzimis netālajā Liepājā, Marhils, kā viņu draudzīgi sauc ne tikai mūziķu aprindās, Pāvilostas vasaras mājā ilgus gadus mastā vilka Liepājas karogu, ko 50 gadu jubilejā bija saņēmis no pilsētas mēra Ulda Seska. «Pagājušogad, kad mēs atklājām Zaļā stara vakara koncertu pludmalē, Pāvlostas mērs Uldis Kristapsons man beidzot uzdāvināja šo, teica: «Uldi, nevar būt, ka tev plīvo Liepājas karogs!»» namatēvs piemin paša izveidoto mūzikas un mākslas festivālu, kas 24. un 25.jūlijā jau otro gadu notiks Latvijas sērfošanas galvaspilsētā.
45 km četrās stundās
Brūni iededzis, stiegrains, šortos vien un saulesbrillēs – Marhils savas mājas pagalmā staigā kā tāds dieviņš. Jūra tepat, dažus metrus tālāk, kad sagribas, var ienirt maigajā zilumā. «Man pat nenāk prātā, ka es kādreiz vasarā varētu aizbraukt no Latvijas. Tas, ka Latvija ir visskaistākā pasaulē, tāpat ir skaidrs, bet vasarā to īpaši izjūti,» mūziķa balsī skan apmierinātība. Bez pārspīlējumiem – no viņa mājas pagalma redzami perfektākie saulrieti visā apkārtnē. Labākais indikators tam ir tūristi, kuri vakaros bariem sabirst zemes strēlē aiz logiem. Eiropas valodas dzirdēt cauri žogam, kas ziņkārīgo acīm noslēpj pagalmu, ir pierasta lieta, bet reiz autobusā atbraukuši pat japāņi. Uldis, no otrā stāva balkona vērojot, kā ūdens rietā pamazām krāsojas sarkans, izbauda VIP klases priekšrocības.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.