Pirms zemestrīces es Nepālā biju pavadījusi mēnesi. Piecus gadus nodzīvoju Singapūrā, kur strādāju finanšu pārvaldības kompānijā, biju izdomājusi mainīt karjeru. Gribēju izmantot vidusskolas matemātikas skolotājas diplomu, dabūt grādu, lai mācītu angļu valodā. 1.maijā man vajadzēja iegūt izglītības sertifikātu, un šajā dienā bija jāielido draugiem no Singapūras, lai mēs nedēļu ceļotu pa Nepālu.
Katmandu dzīvoju turīgas nepāliešu ģimenes mājā Mahankal rajonā, kas atradās netālu no manas skolas. Kopā pirms trim nedēļām nosvinējām Nepālas Jauno, 2072.gadu. Cilājot ģimenes bērnus, man sāka sāpēt mugura. Sazinājos ar cilvēkiem pilsētas centrā, lai piektdienas vakarā un sestdienas, 25.aprīļa, rītā (tā bija diena, kad notika zemestrīce) piedalītos jogas nodarbībās. Piektdienas vakarā ar paziņām, Singapūras meitenēm, biju sarunājusi aiziet uz tusiņiem, tāpēc paliku viesnīcā tūristu rajonā, Tamilu centrā. No rīta aizgāju uz jogu, tad pie gida sarunāt par 1.maija braucienu. Ap plkst.11.50 atslēdzu istabiņas durvis, pēkšņi dzirdu tādu kā plastmasas skaņu, viss trīc. Sākās panika – kaut kas nav kārtībā! Skrēju ārā, pie viesnīcas bija laukums ar metāla tornīti, divi puiši palīduši guļ zem tā. Man tur nebija vietas. Iespraucos starp pieciem citiem, kas stāvēja durvju ailā.
Manā rajonā, par laimi, nekas nebija nogruvis. Laime arī, ka ar meitenēm pēdējā brīdī bijām atcēlušas pusdienlaika tikšanos Durbar Square – tā bija vieta, kur daudzi gāja bojā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.