Nominēta gada spilgtākajai debijai latviešu literatūrā, dzejniece Katrīna Rudzīte (23) pati savu grāmatu nevar izlasīt, jo slikti redz. Taču emocionāli viņa redz vairāk par citiem un pasauli paplašina, studējot antropoloģiju
Katrīnas Rudzītes pirmā dzejoļu grāmata Saulesizplūdums ir krāsaina, redzes vīzijām bagāta. To ir teikuši vairāki cilvēki, viņa pasmaida. Redaktors Jānis Rokpelnis uz vāka raksta, ka šī «dzeja cauraugusi pilsētu. Fiziski, garīgi, dvēseliski.» «Jā, pilsēta drīzāk nekā kaut kāds mežs,» piekrīt Katrīna. Tas nav nejauši.
Bijušās liepājnieces īres dzīvoklis Rīgā, Ziepniekkalnā ir īstā pilsētas biezoknī, daudzu deviņstāvu padomju projekta māju ielenkumā. «Cilvēki parasti runā, ka šādu vietu bezpersoniskums un cilvēku masa ir nomācoši un traucējoši, bet es to izjūtu tieši otrādi. Man patīk bezpersoniskums, tas, ka es šeit varu pazust. Mana dzīve lielākoties notiek centrā, un braucot pāri Daugavas tiltam ir tik laba sajūta – es braucu mājās,» viņa saka. «Es nevarētu dzīvot kopmītnēs, jo, lai mācītos, man vajag klusumu. Varbūt esmu pārāk izlaidusies, bet, kad kursabiedrenes stāsta par žurkām un tarakāniem, es nesaprotu, kā viņas tur dzīvo. Tomēr es gribētu, lai šajā rakstā ir uzsvars uz literatūru, nevis kā es tieku ar visu galā.»
Dzīve grāmatu pasaulē
«es esmu bezspēcīga pret šīm pārmēru zilajām rudens debesīm
man bail ka tās sašķaidīs logus un saberzīs putekļos drošās sienas
piespiedīs godīgi pateikt
ka jau visu dzīvi es mēģinu nosaukt citos vārdos
visas tās lietas par kurām man kauns
piemēram to ka ieraugot sabrauktus dzīvniekus slimus bērnus
vai netīrus noskrandušus ubagus
man gribas riebumā novērsties skriet prom aizsmērēt acis ar
kaut ko skaistu un vairāk cilvēcisku,» Katrīna Rudzīte raksta apgāda Literatūras kombains izdotajā dzejas krājumā Saulesizplūdums.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.