Vīrišķīga grāmata par rokgrupu Jauns mēness
Jau tverot rokās Jāņa Žildes grāmatu Piekūns skrien debesīs, pār muguru pārskrien baudas tirpas: noformējums saskan ar Ainara Mielava Jauns mēness daiļradē īstenoto uzstādījumu, ka svarīgs ir gan saturs, gan forma, proti, ārējais izskats. Vākā iegrieztais «jauna mēness» simbols pavada lasītāju no pirmās līdz pēdējai, 207.lappusei, gluži tāpat kā Mielavam muzikālajās gaitās līdzi nāca viņa mākslinieka izglītība, līdz ar to – estetizēts skats uz rokenrola procesiem. Kopš grupas pirmsākumiem Ainara personiskā pievilcība – garie mati, lepnā stāja, bārkstainā ādas jaka – piesaistīja vispirms jaunu meiteņu uzmanību. Interese par dziesmu saturu sekoja nedaudz vēlāk, kad nostabilizējās ansambļa sastāvs.
Savas darbības sākumā Jauns mēness aizrauj ar tiešo, nepastarpināto enerģiju, jaunības maksimālismu un Ainara dedzību, vēlāk – ar folkloras elementu klātbūtni mūzikā, un vēsturiski tas ir pat nozīmīgāk. Kā grāmatā uzsver Žilde, šo stilu mūzikas kritiķis Artēmijs Troickis savulaik definēja kā «baltu roku». Mielavam iedvesmu sniedza viņa mūzikas klausītāja pieredze. Tieši dīdžeja profesija veidoja Ainaru par neparasti zinošu dziedātāju, un šī aizrautība ir mantota no tēva Raimonda, kura skaņuplašu kolekcija bija izslavēta 60. un 70.gadu Latvijas džeza mīlētāju aprindās.
Savukārt muzikālās izglītības trūkums ietekmēja Ainara priekšnesumu, 90.gadu sākumā pēc dramatiskās dziesmas Mother koncertā dziedātājam pat pazuda balss. Iespējams, par iemeslu Jauns mēness augšupejošās karjeras pārtraukumam kalpoja Mielava balss saišu nogurums un reizē dzimusī vēlēšanās nevis bļaut, bet dziedāt. Vienlaikus albumu Garastāvoklis un Dzīvotājs radītais Jauns mēness popularitātes apogejs, šķiet, bija visai tālu no grupas izveidotāja ideāliem par muzikālajām vērtībām. Man atmiņā 1999.gada Valmieras rokfestivāls, kad tūkstošgalvainais pūlis sajūsmā auro līdzi piedziedājumu – «kad krīt mēness jūrā dziļā, man par tevi jādomā…». Alus pludoja, puiši spieda pie krūts meitenes, un šā perioda grāvēji ar skaļākajām ovācijām tika uzņemti arī Jauns mēness atvadu koncertos. Kļūt par ballīšu muzikantu noteikti nebija Ainara sapnis, bet citu atpakaļceļu kā vien grupas darbības apturēšanu viņš nemeklēja…
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.