Jeb metro mums tomēr būtu noderējis!
How are you?* Ja esat nolēmis apciemot ASV, tad esiet gatavi, ka šis jautājums tiks uzdots, ieejot kafejnīcā, veikalā… Vārdu sakot, bieži. Pat tualetē, pēc labi padarīta darba mazgājot rokas, kāds jums var, garām ejot, uzsist uz pleca un pajautāt: How are you, man? Patiess stāsts. Tā How are you? lieta man nebija nekāds jaunums, tomēr pirmajās dienās rodas loģiska vēlme atbildēt uz šo draudzīgo jautājumu. Taču, kā zināms, to neviens negaida.
Protams, ja esat nolēmis kādu pārsteigt, tad viss, kas jādara, – jāsāk atbildēt. «Man? Paldies, normāli… Šodien gan ir tāds pavēss… Šī laikam vispār reti skarba ziema, jauki, ka tieši šogad atbraucu… Tā tak nav vētra, tas ir vienkārši sniegs…» Jābūt gan uzmanīgam, un klausītājs jāpatur acīs, jo viņš, iespējams, jau būs gabalā. Šī ir amerikāņu īpatnība, kas vienlaikus ir gan jauka, gan kaitinoša. Jauka, jo cilvēks interesējās, kā tev klājas, kaitinoša, jo viņu tas neinteresē. Lai arī formāls, tomēr cilvēcīgs kontakts, uz ko šie nu reiz ir naski. Amerikāņiem var atrast vairākas problēmzonas, bet komunikabilitāte nebūs starp tām. Arī gadījumā, ja jūs nejauši vai jauši – tas atkarīgs no etniskās piederības – ielīdīsit kādam priekšā rindā, ticiet man, ar jums «izies uz kontaktu». Patiess stāsts.
Kāds tad es un kādi mēs esam komunikācijā ar svešiniekiem? Pieminot savu neseno Ņujorkas apciemojumu, atcerējos spilgtu piemēru, kas manu status quo labi raksturo. Biju ar vienu kāju jau mājās, Kenedija lidostā. Neilgi pirms «iečekošanās» izgāju ārā uzpīpēt, jo tagad kādu laiku būs nepīpēt. Pīpēju. Kāds labi ēdis jaunietis man stieptā angļu mēlē uzprasīja cigareti, pajautāja, kā man klājās, no kurienes es te tāds, kur biju un uz kurieni lidošu. Tā mēs pīpējot visu to izrunājām. Kad šķīrāmies, man ienāca prātā, ka viņš par mani tagad zina diezgan daudz, savukārt es par viņu – tikai to, ka viņam nav cigarešu. Lai arī negribētu sevi uzskatīt par nekomunikablu, jāatzīst – ir kur augt! Vai ir kas tāds, ko es par viņu gribētu zināt? Nevar jau zināt, kas šim bija stāstāms, tāpēc tagad atbildēt grūti.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.