Septiņos no rīta, kad daudziem pilsētas skolēniem atskan modinātājs, septiņgadīgais Raivis Vidzis Gulbenes novada Mālmuižā jau gaida skolas autobusu. Ne viņam ir auksti, ne lietus vai asas sniega pārslas kapā seju. Puika mierīgi sēž koka namiņā, ko vasarā lēnā garā izgatavoja kopā ar tēti Vilmāru un vienu no vecākajiem brāļiem. Ērta koka mājiņa ar četrām sienām, jumtu, gaiša, jo tai ir trīs logi. Tajā ir pat krēsls un neliels galds. Ne velti garāmgājēji mēdz namiņā apsēsties un atpūšoties pašķirstīt pastnieces atstātos reklāmas bukletus. Pilnai laimei trūkst tikai siltas krāsns un tasītes tējas.
Puika, kuram uzbūvēts šis namiņš, ir pastarītis Vilmāra un Līgas Vidžu ģimenē. Viņam ir pieci vecākie brāļi un māsas, no kuriem vecākajam ir 31 gads, jaunākajam Aigaram – 22. Vidžu mājā kopā ar vecākiem dzīvo tikai Aigars un Raivis. Divi bērni dzīvo ārpus Latvijas: vecākais dēls Maskavā strādā par programmētāju, vecākā meita sešus gadus strādāja Kiprā, tad pārcēlās pie drauga Krimā un izveidojusi tomātu audzētavu, ko pagaidām negrib pamest. Divi lielie bērni izveidojuši ģimenes Latvijā un apmetušies uz dzīvi Gulbenē un Valmierā. Ir arī divi mazbērni, lepni piebilst Vilmārs. Vidžu lielākajiem bērniem nav lielas gadu starpības, savukārt Raivis piedzima tad, kad Aigaram jau bija 15 gadu. Tāpēc viņš var justies kā vienīgais bērns – gaidīts, lolots un mīlēts.
Kad Raivis gatavojās skolēna gaitām, tētis sācis domāt, kā būs, kad puikam vajadzēs ceļmalā drebinoties gaidīt skolas autobusu, kas viņu aizved līdz Lejasciema vidusskolai. Tā atrodas 12 kilometrus no Vidžu mājām. Ilgus gadus skolas autobuss meta līkumu šīm mājām, vecā autobusu pietura, neliela nojume, pavisam sakņupusi. Tiklīdz tētis ieminējies, ka vajadzētu kārtīgu būdu, Raivis ik pa laikam tēti pabikstīja – kad celsim namiņu? Kad ķersimies klāt?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.