Šogad Latvijas koncertdzīvi apspīdējusi jauna zvaigzne – desmitgadīgais vijolnieks Daniils Bulajevs. Pēdējā pusgadsimta laikā Latvijā nav redzēts tik talantīgs jaunais vijolnieks, kāds ir Daniils, saka viņa skolotāja
Cik smaidīgs, pašpārliecināts un mierīgs ir Daniils, spēlējot simfoniskā orķestra pavadījumā vairāku tūkstošu lielas publikas priekšā, tikpat saulains viņš ir savas vijoles skolotājas Nellijas Sarkisjanas darba kabinetā. Nolicis instrumentu uz galda, viņš smejas un jokojas ar pedagoģi, līdz viņa pierauj puikas gaišmataino galvu sev pie krūtīm, nobučo un pabužina matus: «Saulīte mana!» Daniils nesamulst. Viņš apzinās, ka ir pelnījis gan skaļas ovācijas, gan mīļumu. Kopš jūlija, kad koncertā Dzimuši Rīgā viņš, kopā ar Kremerata Baltica atskaņojot Georga Pelēča skaņdarbu Plaukstošais jasmīns, spēlēja vijoles solo, Daniilam jaunās zvaigznes tituls piešķirts gluži vai oficiāli. Viņu aicina uz dažādiem koncertiem, intervē, slavē.
Arī pirms Ziemassvētkiem koncertā Doma baznīcā Daniils būs viens no solistiem līdzās Inesei Galantei un Sergejam Jēgeram. Zēns ir gandarīts, patīk uzstāties. Nellija Sarkisjana gan atzīst, ka viņai saceltā jezga nepatīk, tomēr uzsver – Daniils ir apdāvināts, otra tāda talanta Latvijā nav bijis gadu desmitiem. Slavas smago nastu zēnam palīdzēs izturēt ģimene, kurā valda psiholoģiski veselīga atmosfēra un laba humora izjūta.
«Daniils ir ūnikums!»
«Kuru gadu tu pie manis nāc? Piekto, sesto?» Nellija jautā Daniilam, un viņš mēģina saskaitīt, līdz abi vienojas – piekto. Kopš Daniils mācās Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, viņš ik dienu divas, trīs stundas pavada Nellijas kabinetā, apgūst vijoļspēli. Tikpat ilgi – piecus gadus – zēna mamma Viktorija Bulajeva ved dēlu uz Maskavas Valsts konservatorijas Centrālo mūzikas skolu uz Krievijā pazīstamas vijoļspēles pedagoģes Gaļinas Turčiņinovas meistarklasēm. Šķiet, mērķtiecīga, vecāku un pedagogu izstrādāta programma jauna vijolnieka izdreijāšanai. Bet – nē! Daniils, vienlaikus aplaistot puķes skolotājas kabinetā, smaidot apliecina Nellijas un Viktorijas teikto, ka jau trīs gadu vecumā pats prasījies spēlēt vijoli, lūdzies, lai ved uz Maskavu mācīties, un nekad nav sūdzējies, ka nodarbību ir pārāk daudz vai tās par garu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.