Par Imanta Ziedoņa zāli Nacionālajā bibliotēkā, tautas atmiņu un kritērijiem
Vitas Matīsas pilsoniski atbildīgā un analītiski kritiskā intervija 25.novembrī LTV raidījumā 1 pet 1 skāra arī jautājumu par nosaukumu piešķiršanu, kritērijiem, pretstāvi padomju režīmam un sabiedrības iesaisti lemšanas procesos, par pilsoniskas sabiedrības atbildību un demokrātijas vērtībām. Pieņemam, ka Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zāles pieminējums šajā intervijā bija vairāk kā piemērs, nevis kā noliegums Ziedoņa vārda piederībai šai konkrētajai telpai Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. (Matīsa intervijā secināja, ka Imanta Ziedoņa vārda piešķiršanai Gaismaspils zālei noteikti bijuši nopietni kritēriji, taču to vidū acīmredzot nav bijusi pretošanās padomju varai, un tas ir spēcīgs signāls sabiedrībai. Ja tie, kas pretojās, negūst sabiedrības atbalstu arī pēc neatkarības atjaunošanas, šāds simbolisks solis grauj Latviju – red.)
Nācijas kopīgajā kultūras atmiņā ir kanoniskas situācijas un tām atbilstoši lēmumi ar iepriekš labi izstrādātiem, pamatotiem un sabiedrībā apspriestiem kritērijiem. Un ir situācijas, par kurām mēs pamatoti varam teikt, ka ir kāda īpaša brīža visas nācijas noskaņa un tautas spontāna, bet brīvi pausta griba. Mēs visi vēl atceramies pērnā gada 27.februāri, Imanta Ziedoņa aiziešanu un mācītāja Jura Rubeņa spilgto runu dzejniekam veltītā atvadu dievkalpojumā 6.martā: «Imants Ziedonis ir brīnums, kas uzdāvināts Latvijai. Ar katru nākamo dienu un gadu mēs to sapratīsim aizvien labāk un labāk.» Un vēl Juris Rubenis vairākas reizes savā runā uzsvēra, ka Ziedoņa gadījumā «viss ir pavisam savādāk».
Tajā brīdī neviens tieši neskaitīja Ziedoņa 16 dzejoļu krājumus, 8 dokumentālās prozas grāmatas, scenārijus 10 filmām, 7 pasaku grāmatas, neanalizēja epifāniju vai publicistikas viedumu. Toties Nacionālajā bibliotēkā krājās zvani ar lūgumu to nosaukt Imanta Ziedoņa vārdā. Bibliotēkas direktors Andris Vilks šajā kontekstā publiski uzsvēra Nacionālās bibliotēkas rainisko garu un stikla kalna veidolu, piedāvājot kādu lasītavu vai lielo auditoriju nosaukt Ziedoņa vārdā. Un vēl mēs atcerējāmies 2011.gada 1.maija pēcpusdienu – šajā dienā bibliotēkas jaunajā ēkā, tolaik vēl būvobjektā, notika pirmais koncerts, ko rīkoja fonds Viegli sadarbībā ar dzejnieku Imantu Ziedoni. Koncerta mērķis bija iedzīvināt jauno bibliotēkas ēku ar kultūru, vārdu un skaņu, parādīt cilvēkiem, ka bibliotēka top ne tikai dzelzsbetona līmenī, bet arī saturiski. Imants Ziedonis nepārprotami ar savu klātbūtni pateica, ka viņš tic bibliotēkai kā garīgam un nāciju vienojošam simbolam un ka mēs visi kopā darām kaut ko patiesi lielu un vērtīgu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.