Tu esi kaut kas tik skaists un vērtīgs, ka tevis dēļ Kristum bija vērts nākt bīstamā pasaulē
Reiz man gadījās būt Kalumburu, nomaļā vietā Rietumaustrālijas piekrastē. Kādu rītu divi vīri ūdens malā makšķerēja. Pēkšņi redzu, ka viņi nosviež makšķeres un skrien no krasta prom, ko nagi nes. Iegarenais klintsgabals netālu ūdenī bija atvēris acis un palūkojies viņos. Akmens izrādījās krokodils.
Mēs iztrūkstamies, kad kaut ko pētām, urķējam, varbūt pabakstām un pēkšņi atskārstam – ei, tas ir dzīvs! Mūs pārsteidz, ka priekšmetam, ko iedomājāmies pētām, ir interese un pat nolūki uz mums. Cilvēks saka: «Es meklēju Dievu.» Nenoteiksme. Ne jā, ne nē, ne melns, ne balts. Pagaidām tikai es un pagaidām tikai meklēju, urķēju, pabakstu. Taču ko tad, ja Dievs meklē tevi? Ko tad, ja Dievs tevi jau ir atradis un strauji tuvojas?
Advents stāsta par Kristus nākšanu. Nudien nav viegli saprast, kādēļ viņam vajadzēja atstāt netraucēto debesu svētlaimi un nākt uz vietu, kur viņu sit krustā. Ko viņš vispār meklēja pasaulē? To katrs var sev pateikt pats un izbrīnīties: «Mani!» Kas manī ir tāds, lai Dievs kāptu no debesīm? Vai tiešām mana sabiedrība ir tik vilinoša? Vai arī jājautā, kas ar mani tāds, ka viņam bija jānāk? Advents ir laiks domāt par attiecībām ar Dievu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.