Civiliedzīvotāju katastrofa Gazā ceļ sašutuma vētru pasaulē, bet cerības uz mieru ir vārgas
Ahmeds ir izsalcis. Aizvērtām acīm viņš satvēris mātes krūti un sūc pienu, neredzot neko sev apkārt. Mazulis nedzird arī dobjos trokšņus, kas satricina sienas un liek nodrebēt Marvatai al Asasmai (18). Viņa stāsta, ka Ahmeds tagad sver mazliet vairāk par trim kilogramiem. Puisēns ir tikai nepilnas trīs nedēļas vecs. Viņš piedzima naktī, kad Izraēlas armija iesūtīja pirmos tankus Gazas joslā.
Ahmeds ir kara bērns un vienlaikus upuris. Desmit dienas pēc piedzimšanas viņš zaudēja tēvu, vectēvu un ģimenes mājas. Viņa māte ar brāļiem un māsām dzīvoja Gazas austrumu piepilsētā Šedžaijā. Tagad tur vairs nedzīvo neviens, jo pilsēta ir sagrauta. Izraēlas armija atklāja, ka Hamas izmanto piepilsētu par pretošanās kustības centru, un iesūtīja tajā tankus un kaujas vienības. Gazas iedzīvotājiem Šedžaija ir kļuvusi par simbolu kara nomācošajai brutalitātei, no kuras nav iespējams aizbēgt. Šaurajā, norobežotajā Gazas joslā viņi nekur vairs nevar būt drošībā.
Pirms Izraēla sāka apšaudīt Šedžaiju, turp bija devušies tūkstošiem pašā pierobežā dzīvojušo cilvēku, lai patvertos no tanku uzbrukuma. Tagad bez mājām palikušie palestīnieši bēg tālāk projām no robežas, cenšas patverties blīvajā daudzstāvu māju un šauro ielu jūklī, ko dēvē par Gazas pilsētu. Saskaņā ar ANO publiskoto informāciju tās iedzīvotāju skaits ir gandrīz dubultojies – no 600 tūkstošiem līdz vairāk nekā miljonam. Aptuveni 100 tūkstoši cilvēku ir zaudējuši mājas. Viņi tagad dzīvo trepju telpās, autostāvvietās, skolās. Un arī tur viņi nav drošībā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.