Ukraiņu dzejnieks un aktīvists Jaroslavs Minkins skaidro Luganskas «fenomenu» un nosauc trīs darbus, pie kā jāķeras prezidentam Porošenko
Nav grūti Rīgas centrā pa gabalu atpazīt Ukrainas dzejnieku un literārās apvienības Stan līderi Jaroslavu Minkinu – uz tikšanos viņš ierodas tērpies baltā, ukraiņu nacionāliem rakstiem izrakstītā kreklā, ap roku tāda pati prievīte, kuras ornaments atgādina latvisko Lielvārdes jostu. Pie otras rokas Jaroslavam ir meitene Aņa, ukrainiete no Viņņicas, kas mācās un dzīvo ārzemēs. Tobrīd vēl nezinu, ka Viņņicai mūsu sarunā būs īpaša nozīme.
Pa ceļam uz kafejnīcu Fazenda Jaroslavs stāsta, ka vakarā viņiem jābūt Preses namā, kur mākslas centrs Totaldobže organizē diskusiju. Viņš grib runāt par dzejnieka uzdevumu revolūcijas laikā. Kāds tas ir? «Dzejniekam revolūcijā ir jāatsakās no sava vārda un jākļūst par tautas daļu,» pārliecināti saka Jaroslavs. Piemēri tālu nav jāmeklē – visi ir tepat Ukrainas nesenajos notikumos saskatīti. Viņaprāt, pati labākā performance bijusi pērn decembrī, kad cilvēki nedēļām ilgi ik rītu pulksten 8 sapulcējās pie Ukrainas Ģenerālprokuratūras, nogūlās tās durvju priekšā, pieprasot atbrīvot no aresta Kijevas protesta akcijā milicijas aizturētos. Ļaudis gulēja lietū, sniegā un gaidīja, kad prokuratūras darbinieki dosies uz darbu, kāpjot viņiem pāri.
Pašām interesantākajām lietām nav autora, saka Minkins, kurš interneta plašumos tiek raksturots kā anarhists, pazīstams ar saviem provokatīvajiem izlēcieniem dzejas slamos. Jaroslavs atgādina jau ziemā televīzijā redzēto, kad Kijevas Neatkarības laukumā uz skatuves klavieres kāpa spēlēt mākslinieki maskās, jo svarīgas nebija viņu personības, bet gan skatītāji.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.