Otto Ozola grāmata Theodorus. Deja ar ziloņzivi ir spiegu romāns
Žurnālista un rakstnieka Otto Ozola (īstajā vārdā Mārtiņš Barkovskis) debijas darbs Latvieši ir visur kļuva par nacionāla mēroga dižpārdokli. Uz viņa jaunā romāna Theodorus. Deja ar ziloņzivi vāka lasītājam tiek solīts: «Vairāk kaislību, skarbāka valoda, vērienīgas sadursmes un neprātīgas dēkas.» Un arī – «apburoši portugāļi, apņēmīgi vācieši, aukstasinīgi somi, drosmīgi igauņi un, protams, skaista latviete».
Atšķirībā no citiem bieži vien uz grāmatu vākiem drukātiem tekstiem, kam parasti tiek norādīts arī kāds prominents autors, šie anonīmie vērtējumi nav jūsmīgs kāda romānu nelasījuša autora paziņas uzrakstīts slavinājums. Vienīgais šīs anotācijas trūkums ir tas, ka tā ir pārāk patiesa. Tik patiesa, ka, to izlasot un šeit citējot, nav pat īstas jēgas brīdināt, ka šādi tiek izpausts kaut kas no sižeta (nu, labi, vismaz to, kas ir Ziloņzivs, šis apraksts noklusē). Noklusēts vienīgi ir tas, ka romānā bez jau nosauktajiem darbojas arī alkatīgi un atriebīgi krievi.
Romāna centrālais tēls, kurā Ozolam labpatīk iejusties, ir «apņēmīgais vācietis» Teo, Teodors jeb Theodorus – Vācijas ārējās izlūkošanas dienesta Bundesnachrichtendienst (BND) darbinieks, kas rosās shematiskā, neskaitāmas reizes spiegu romānos un filmās ar atšķirīgu miesu un asinīm piepildītā stāstā. Pēc traģiskas neveiksmes aukstā kara noslēgumā aizgājis spiega «privātajā praksē», daudzus gadus vēlāk Teodors tomēr ļaujas pierunāties atgriezties savā arodā, jo bez vajadzības izglābt pasauli ir parādījusies arī iespēja atriebties savam seno dienu ienaidniekam – klasiskam metaļaundarim, kuram «ar visu pasauli ir par maz». Neiztikt bez liktenīgās sievietes (varat trīsreiz minēt, no kurienes viņa ir) un tāda bruņota jandāliņa tepat Baltijas jūrā pie Igaunijas salām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.