Mana sadarbība ar Raimondu Paulu ir dominējoša un uzkrītoša. Simtiem dziesmu! Tā Jāņa Petera 75.jubilejas gadā, ko šonedēļ piesaka vērienīga Paula un Petera programma Nacionālajā teātrī, rezumē dzejnieks
Agrā sestdienas rītā pirms 45 gadiem pie Jāņa Petera komunālā dzīvokļa durvīm Mūkusalas ielā, trīsstāvu mājā Daugavmalā blakus toreizējai Popova radiorūpnīcai atskan zvans. Peters nu jau atmiņu grāmatās iekļauto epizodi pārstāsta ar humoru, tomēr tā kā sakautrēdamies. Viņš no savas metāla gultiņas izlecis izspūris, bet aiz sliekšņa stāvējis kā arvien zolīdi ģērbies komponists Raimonds Pauls. «Viņš šo tikšanos atceras, mani vēl paķer uz zoba, ka es esot dzīvojis komunālā istabā ar dzirnakmeni pagalvī. Ar fizisku «dzirnakmeni», man tikko bija iznākusi grāmata ar tādu nosaukumu.»
Arvien darbīgajam Paulam cita veida, kā nedēļas nogalē sasniegt jauno dzejnieku jau īstenībā nebija. «Es toreiz dzīvoju šauros apstākļos, man nebija arī parastā telefona,» stāsta Peters.
Sarunai, kas torīt risinājusies, fons nav bijis tik svarīgs. «Ja tik gudrs esi, tad raksti tu!» Pauls nodevis steidzīgu vēstījumu. «Un tādu frāzi viņš arī teica – man vajag, lai zāles ir pilnas!»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.