Zolitūdes traģēdijas sabiedriskās komisijas veidošanā pieļautas būtiskas kļūdas, atzīst tās bijušais vadītājs Jānis Kažociņš, taču pats jaunā komisijā nepiedalītos
Jānis Kažociņš atnāk uz tikšanos bez apsardzes, kā varētu gaidīt pēc uzbrukuma viņam 22.janvārī. Vismaz tuvumā miesassargus nemanu. Nākot tieši no tikšanās ar jauno aizsardzības ministru Raimondu Vējoni, kuram došot padomus tāpat kā iepriekšējam – Artim Pabrikam. (Kažociņš joprojām ir arī Ārlietu ministrijas valsts sekretāra padomnieks drošības jautājumos, taču uzsver: «Pasakiet, lūdzu, pašā sākumā, ka es runāju ar jums kā bijušais SAB direktors, nevis kādas ministrijas pārstāvis. Tas ir ļoti svarīgi.») Par lietas izmeklēšanas virzību viņš ir mazrunīgs: «Man kā cietušajam nav tiesību zināt.» Pasaka tikai tik daudz, ka uzbrukums «noteikti nebija saistīts ar zādzību vai kādu nejaušību», «tas bija ļoti specifiski man personīgi un, visticamāk, saistīts ar darbībām, kamēr es vēl biju SAB direktors». Turklāt tas nav bijis «kādas valsts inscenēts». Arī pierunāt viņu pusdienošanai neizdodas, bet nav jau arī pusdienlaiks – tiekamies desmitos no rīta. Viesnīcas Alberts bārā Kažociņš pasūta tikai svaigi spiestu sulu.
Saruna iecerēta par Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas sabiedrisko komisiju – gan iepriekšējo, kuru Kažociņš vadīja un kura decembrī pajuka tikai dažas dienas pēc izveidošanas, gan par jaunu, ja tādu izdotos izveidot, kā nupat iesaka Sabiedrība par atklātību Delna. Taču viņš uzskata – pirms lemt, vai atjaunot tādu, kāda bija iepriekšējā, vai veidot citādu komisiju, jāapzina kļūdas, kuras pieļautas, veidojot pirmo.
Kažociņš nosauc, viņaprāt, principiālu pirmās komisijas pretrunu – kaut arī dēvēta par sabiedrisku, tā nebija sabiedrības veidota: «Tas bija valdības lēmums atrast veidu, kā meklēt sistēmiskas kļūdas, kuras ļāva tādai traģēdijai notikt.» Piektdienas pēcpusdienā, 6.decembrī, tika paziņots, ka pirmdien būs sabiedriska apspriešana, vai šāda komisija ir vajadzīga un kas varētu būt tās locekļi, «bet pirmdienā plkst.11 Ministru prezidents mani bija jau uzrunājis, vai es varētu vadīt, un divos pēcpusdienā tie, kas sēdēja ar mums priekšā [sabiedriskajā apspriešanā], jau zināja, ka mēs būsim komisijas locekļi». Tātad saruna ar sabiedrību bijusi «labākajā gadījumā mākslota», un tas neesot veids, kā iegūt sabiedrības atbalstu. Secinājums – process bijis «šausmīgi sasteigts».
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.