Soči nekļūs par Putina Krievijas jaunās varenības apliecinājumu
Valsts prezidents Andris Bērziņš droši vien neņems līdzi uz Sočiem savu spilvenu. Būt «saprotošiem» un ziedot savējos sportistiem, kuriem olimpiskajā ciematā piepeši aptrūcies šā gultas piederuma, dažas dienas pirms vēsturē dārgāko olimpisko spēļu atklāšanas esot aicināti tur akreditētie žurnālisti. Bērziņam un citām prominencēm varētu tikt pat vairāk pēļu, nekā bija paredzēts, jo daudzu demokrātisku valstu līderi atteikušies no apšaubāmā goda piedalīties šajā korupcijas un impēriskās politikas festivālā.
Sočus neapmeklēs Vācijas prezidents Joahims Gauks, Francijas prezidents Fran-suā Olands, ASV prezidents Baraks Obama, Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons, Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite, Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess un vēl vairāku valstu vadītāji. Eiropas Komisijas viceprezidente Viviāna Redinga paziņojusi, ka turp nedosies, jo Krievijā tiek apspiestas minoritātes, arī citi boikotētāji norāda uz cilvēktiesību pārkāpumiem Krievijā kā sava lēmuma iemeslu. Latvijas prezidents Bērziņš uz to ir atbildējis: «Bet vai jūs apmierina cilvēktiesību situācija Latvijā?» Viņš braukšot atbalstīt mūsu sportistus.
Sportistiem varam novēlēt panākumus. Taču tas, ka sports esot ārpus politikas un pāri tai, kā apgalvo gan Baltkrievijas diktatora Lukašenko hokeja partneri Latvijā, gan Starptautiskā Olimpiskā komiteja, vienmēr ir bijuši meli. Tie vienmēr bijuši izdevīgi diktatoriem un autoritāriem režīmiem, kuri vienmēr izmantojuši lielus sporta pasākumus politiskiem mērķiem. Arī 1936.gada Berlīnes olimpisko spēļu laikā protestus pret nacistu rasismu bija politkorekti pieklusināt it kā apolitisko «godīguma un brālības» sporta ideālu vārdā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.