Nacionālā teātra izrāde svārstās starp melodrāmu un trilleri – kā intriģējošs stāsts no sieviešu žurnālu lappusēm
Stāvot rindā garderobē, ne vienmēr iespējams nedzirdēt blakusstāvētājus. Tā Mihaila Gruzdova iestudētās izrādes Jūtu tektonika bilancē iekrita divas atziņas. Pirmā – divu pusmūža dāmu diskusija par to, vai tādas attiecības dzīvē pastāv. Otrā – kuras laikā jauns vīrietis taktiski apvaicājās savai dāmai, vai viņai iepriekšējais puisis bijis pirmais, un, saņēmis atbildi, ka bijušas vēl citas četru gadu attiecības, domīgi novilka: «Bet, zini, tā arī ir… Tikai tad, kad pazaudē, sāc novērtēt…» Kā zināms, tautas balss – dieva balss, tādēļ prognozējams, ka Jūtu tektonika būs ja ne kases grāvējs, tad vismaz labs papildinājums Cosmopolitan un Patiesās Dzīves sakairinātu prātu dzīves izziņas alkām.
Tektonikas trumpis ir materiāls. Franču dramaturgu Ēriku Emanuelu Šmitu interesē attiecības, mīlestība varbūt, autors cenšas atminēt, vai tā ir iespējama un – par kādu cenu. Jūtu tektonikā galvenajai varonei Diānai sāk šķist, ka viņas mīļotā jūtas izplēn. Viņa sāk rotaļu – piedēvē partnerī novēroto sev un… izvilina atzīšanos: jā, šķiramies, paliksim draugi… Seko mokas: draudzību nomaina aizvainojums, sarkasms, naids, visbeidzot – samierināšanās. Psiholoģiski precīzi tverto attiecību pārdzīvošanas mehānismu Šmits izkāpina, liekot varonei izšķirties par ekstravagantu soli: viņa nolīgst prostitūtu, kuras uzdevums ir Rišāru savaldzināt. Kā eņģelim līdzīgajai senākās profesijas pārstāvei no Rumānijas Elīnai skaidro Diāna – Rišārs ir uz nāvi slims, ko pats nemaz nezina, un viņa gatava labāk ciest nekā noskatīties, ka mīļotais vīrietis mokās viens. Vai arī – ne gluži tā, jo Šmita varoņi ir burvīgi daudzšķautņaini. Iespējams, Diāna tic savai moceklībai, bet varbūt
melodramatiskais stāsts ir maska citiem motīviem. Lai nu kā, varoņi pārsteidz paši sevi, pierādot, ka šķiršanās nevienu nepadara par labāku cilvēku.
Gruzdova iestudējums patiks skatītājiem, kas teātrī meklē runāto vārdu, bez iebildumiem tic varoņu teiktajam un nemulst, ja apstiprinājumu tam uz skatuves nesaskata. Lai gan – Tektonika nav anahronisms. Drīzāk šķiet, ka dzīvos asnus te iznīcina telpas izmēri.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.