Komponists Raimonds Pauls (77) nesatraucas, ka viņa dziesma Manai dzimtenei nav iekļauta Dziesmusvētku repertuārā. Publikas mīlestības viņam netrūkst
Paulam ir tāds ziedu klēpis, ka viņš nevar paiet. Viens ozolu vainags kaklā, otrs – galvā. Paulu met gaisā pēc viņa dziesmas Manai dzimtenei nodziedāšanas 1985.gada Dziesmusvētkos. Šogad dziesma nav iekļauta repertuārā. «Šī ir viena no Dziesmusvētku īpaši nozīmīgajām spēka dziesmām. No asins lietus un Piektā gada Petera dzejā nevajag bīties. Tā taču ir metafora mūsu tautas spēkam – ka esam varējuši un varam,» saka muzikoloģe un Dienas žurnāliste Inese Lūsiņa, piebilstot, ka divos Dziesmusvētkos atjaunotās brīvās Latvijas laikā tā tomēr nav dziedāta. Pauls gan nedomā, ka viena dziesma būtu iemesls sarunai un vairāk grib runāt par Rīgas pils degšanu. «Vajadzētu atkāpties rindai cilvēku,» viņš saka, kad tiekamies Radio mājā, Paula kabinetā.
Naktī, kad dega pils, viņš nav varējis nosēdēt mājās. Skats bijis skumjš – kafejnīcās ap pili cilvēki sēdējuši, dzēruši, bildējuši liesmas, priecājušies. «Kļuva skumīgi. Aizgāju prom. Tā bija traģēdija. Tā taču nodega arī Lielā ģilde. Tur bija fantastiski kokgriezumi.» Pie pils pustumsā komponistam paprasīti divi autogrāfi. Dienas laikā krievu tūristi viņu apsēžot visa grupa. Bildējoties.
Raimonds Pauls mēdz jokot ar nopietnu sejas izteiksmi, un viņa humors ir melns. Pie stila pieder arī atrunas, ka viņam nav ko teikt, jo «es jau neesmu [režisors Alvis] Hermanis un neiešu ar oriģināliem izteikumiem satracināt tautu». «Tā nevar pret tautu.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.